Kad bioloģiskais pulkstenis kļūs aritmisks, tad nakts stundas man kļūst netipiski garas. Lai kliedētu monologo domāšanu un mēģināšanu pulksteņa tikšķos saklausīt populāras melodijas, es atcerējos, ka man ir blogs (man nepatīk vārds emuārs), kurā es drīkstu kaut ko ierakstīt. Tad nu atcerējos vienu nesenu notikumu.
Ir pavisam vienkārša septembra diena, kad termometra stabs uzdzinis savu spirta devu līdz +10 grādiem, un debesīs klejo pelēki vientuļi mākonīši. Ir apmācies. Stāvu ārā pie sava paģezda korpusa un runāju ar draugiem par aktualitātēm pasaules finanšu tirgū un jaunākajiem kvantu fizikas atklājumiem, lol, nē tak. Kad pēkšņi no zaļa krūma malas parādās divi cilvēki – apģērbti, sarkanām sejām, mazliet piepampušām acīm un reālu izmisumu. Laikā, kad pat Benjamīns no bērnudārza “Spārīte” zina, ka internetā daudz lietu var atrast par velti, lai gan ne vienmēr tas tiek darīts godīgi, viņi iedomājas par 1 Ls piedāvāt kaut ko tik neorģinālu kā diskus ar 80. gadu hītiem, kuri tāpat visticamāk pirkti tirgus dziļākajā nostūrī un kur uz vāka varam vērot Paintā dizainētu vāciņu ar melnbaltu Modern Talking bildi un lielu uzrakstu – THE BEST OF ’80 …by Andrejs.
Lai gan Internet born for porn, tomēr ir tur atrodamas arī citas tikpat baudāmas lietas. Šajā sakarā, lai nebūtu man jāraksta kaut kas par iTelefonu, es jūs informēšu par saviem laika kavēkļiem, ar kuriem aizraujos tumšos vakaros gaismota monitora priekšā.
How I Met Your Mother – komēdijseriāls par draugiem un viņu mīlas gaitām, kā arī citām sadzīviskām aktualitātēm.
My Name Is Earl – komēdijseriāls par Ērlu un viņa karmu. Jautrus brīžus sagādā Ērla brālis, kas neizceļas ar īpašu atjautību.
Prison Break – asa sižeta seriāls par brāļiem, kur sākumā mūk no viena cietuma, tad meklē naudu, tad mūk no otra cietuma un tagad iet visiem atreibties.
Tagad es aprakstīšu savu hronisko, neiznīdējamo un ilggadējo pieradumu. Šim pieradumam ir milzīgs stāžs, faktiski tas pastāv kopš es sevi atceros. Neizslēdzu iespēju, ka cēlonis ir vēl senāks. Pret to cīnīties ir bezjēdzīgi, jo tas man seko, lai arī kur es būtu, un praktiski tas nepakļaujas nekādiem likumiem, nekādām dogmām un nevienai tēzei. Tā tev nav nekāda smēķēšana, kuru, pakošļājot Nikorete, ir iespējams likvidēt no savas ikdienas, ietaupot saņķikus aliņam. Mans pieradums ir bumerangs – es viņu aizmetu, bet viņš atgriežas, trāpot pa olām. Ir sāpīgi, bet nekas nemainās. Tam nelīdz pat mammas bargais skatiens un skarbi viedie vārdi par tā nepiemēroto dislokācijas vietu. Es nebaidos teikt, ka šis pieradums ir unikāls un nekontrolējams. Bet man patīk ar viņu sadzīvot, jo viņš man ietaupa laiku, arī traucēklis viņš nav, vienīgi trūkst viņam estētiskuma, jo bojā kopējo telpas skatu. Jā, tā ir mana drēbju čupiņa, kas atradusi sev klusu vietu dīvāna galā.
Laikam ikviens Latvijā dzīvojošais būs pamanījis, ka mūsu vārtuvīrs Edgars izkāvās, tiesa gan, ne uz ledus …un bez bruņām …un nūja arī pa rokai nebija. Rezultātā pats cieta. Bet ap to visu jau tā ir sacelta ažiotāža, ka es dziļāk iekšā nebridīšu, lai nepateiktu kaut ko stulbu. Ko tad es īsti gribēju teikt?
Pēc šādām ziņām parasti strauji aktivizējas un no savām savām vienstāvu barakām rindā pie datoriem saskrien komentētāji. Arī šis nebija izņēmums. Lasīju visur komentārus un vienkārši domāju, ka ir baigi stulbi lasīt stulbus komentārus. Gribētos ticēt, ka komentē tikai 15-gadīgi pumpaini tīņi, kas tikko pabeiguši kārtējo CS 1.6 maču (Roger that!). Tāds absurds un stulbums visapkārt. Vēl nav nekas skaidrs, nekādu pierādījumu, nekādu konkrētu faktu, kāpēc Masaļskis dabūjis pa degunu (lasīt: potīti), bet komentētājiem laikam pats Edgars ir zvanījis un visu detalizēti izstāstījis, jo viņi zina vainīgos – “Stulbie urlas! Stulbie krievi! Urlas, ejiet mājās! Tādi ir tie krievi. Nemāk zaudēt!” Absurds. Sviests. Kāpēc tāda naida kurināšana? Kāpec pie ekonomikas krīzes netiek vainoti urlasvai krievi? Kāpēc pie daudzajiem dzērušiem braucējiem netiek vainotas urlas vai krievi? Kāpēc pie tā, ka mūsējie futbolā vārtus nevar iesist, netiek vainotas urlasvai krievi? Ja es humpalās nopirkšu ūziņas, un tās izrādīsies cauras, man tagad arī vainot urlu vai krievu?
Visai nesen nodevos sitkoma (situation comedy) meklēšanā, kā rezultātā, uzraku laikam svaigu angļu komēdijseriālu, kas visā visumā ir sabiedrību degradējošs, bet who cares!? Saucas šis brīnums “How Not To Live Your Life”. Jā, un 1. sezonas 4. epizodē mēs tiekam pasniegti kā angļu valodā nerunājoši (emo?) cilvēki. xD
Riebīga sajūta nav tad, kad tu, ēdot savu iemīļoto skābeņzupu, uzkod piparu. Riebīgi ir mācoties nonākt pie secinājuma, ka tu mācies tikai papīra dēļ. Tev it kā interesē tas, ko tu mācies, bet šī interese izrādās virspusēja. Apgūstot visu padziļināti, saproti, ka viss kļūst par pain in the ass. Un tad vēl ienāk prātā tādas filozofiskas pārdomas par to, ko es tiešām gribētu studēt, cik tas būtu jauki un blā, blā, blā. Visu vēl uzkurina satikts klasesbiedrs, kurš vienu gadu ir jau nomācījies robežsargos un tagad strādā. Un tad es saķeru galvu, ieslēpjos stūrī, apsedzos, palaižu asariņas un noslauku puņķus rūtainajā nēzdogā jeb kabatas formāta lakatā, jo man arī gribas strādāt, precīzāk, mācīties un strādāt. Bet, ja iešu istabas špaktelēt, grāvjus rakt, tapetes līmēt or whatever, tad lekciju apmeklējums strauji saruks un smagi cietīs vielu apguve, kura jau tagad sagādā problēmas. Es apskaužu tos, kuriem C++ ir pupu mizas. Lai arī kā es censtos, man tā ir un paliek abstrakta valoda, kam manās smadzeņu šūnās ir ierobežota vieta. Skatos uz uzdevumiem un mocos. Tieši tā. Mocos. Vārda visprecīzākajā nozīmē. Tad nāk tās aizmirstās spazmas virsū, tās pašas kas senos laikos, kad uz Segu“SuperMario” dzenāju, gribas vienkārši klaviatūru sienā iedzīt un monitoram katru pikseli izraut ārā, jo nekas nesanāk, na. Ar loģisko domāšanu laikam piedzimst.
Visu augustu, piekopjot diezgan vienveidīgu dzīvesveidu – guļot, sēžot pie datora, izklaidējoties – man mēneša nogalē tiešām sagribējās uz skolu. Uzplaiksnīja pat tāda neveikla vēlme nopietni pievērsties mācībām. Esmu pabijis skolā jau 3 dienas, un man jau, tā maigi sakot, ir konkrēti apnicis. Ar kursabiedriem, skolasbiedriem, vadību, personālu un pasniedzējiem viss ir tā, kā tam jābūt jeb OK, bet lekcijas gan uzdzen depresiju. Pusotra stunda man tomēr ir par daudz, tā man liek pastiprināti pētīt sekunžu mainīšanos pulkstenī, nejauši iemigt un zīmēt ķinķēziņus uz klades aizmugurējā vāka. Un laiks pirms paša pusdienas starpbrīža vispār ir ārkārtīgi emocionāls, jo vienīgais, uz ko tu spēj koncentrēties, ir ogļhidrāti, tauki, olbaltumvielas un citas organiskās vielas, kas tiks uzņemtas līdz ar pusdienu devu, jo tad taču paliks labi. Man šķiet, lai es adaptētos skolai pēc brīvlaika, man vajag 3 mēnešus, uz sesiju būšu saņēmies.
Vakar ļoti gribējās piekaut daudz cilvēku. Atbraucu uz Rīgu, lai paskatītos kā notiek, ja Daugavā ielec ar tanku, peni, vāveri un citiem brīnumiem, bet vietu praktiski nav, kā rezultātā notiek masveida grūstīšanās, līšana, spraukšanās un elpošana pakausī. Labi, ka esmu miermīlīgs. Vispār ar saviem 1.75m (augums, augums) jutos dziļi vīlies. Maziņš un bezpalīdzīgs. Pasākums visai ātri tika pamests.
Atpakaļceļā ar kolēģi Vārdadienas ietvaros izdomājām spēli. Malks alus par katru pretimbraucošo lielgabarīta transportlīdzekli. Rezultātā, pastiprinoties urīnizvades biežumam, lielceļa grāvmales ieguva daudz papildus mitruma auglīgākai augsnei.
Starp citu, vakar pirmoreiz ēdu Makdonaldā. LOL, ne? Regulāri ēst tur nebūtu prātīgi (ja vien rados nav gastroenterologs), bet šad tad var izbaudīt tauku piles ūsās. Baigi smieklīgi izskatījās burgeru rijošie cilvēki, mute nosmērtēta, bet šiem vienalga, rij tik burgeru it kā kāds tūlīt ieskries restorānā un pateiks, ka tuvojas pasaules gals.
Man brīžiem uznāk tāda forša vēlme pasmieties …vienam. Tad es veru vaļā jūtūbi un meklēju stāvošos komiķus (stand-up comedians). Brīžiem pat rodas sajūta, ka manī dziļi sēž tāds pats līdzīgs klauns, tik kautrējas no sava sārtā deguna (jo visi viņu apsaukās par Rūdolfu, lai gan viņam ir cits vārds) un ārā nenāk. Atgriežoties pie tēmas, esmu redzējis daudz un dažādas uzstāšanas, bet visvairāk aizrauj Džims Brūers (atvainojiet terminologi un visi pārējie gudrīši, bet es tiešām nezinu, kā lai tulkoju viņa uzvārdu). Dzimis 1967. gada 21. jūnijā Ņujorkā. Džims ir amerikāņu komiķis un aktieris. Pazīstams kļuva laikaposmā no 1995. – 1998. gadam, parādoties Saturday Night Live komēdiju/skeču šovā. Nu, jā, tad vēl viņš kopā ar Deivu Čapelli piedalījās filmā Half Baked. Tad vēl jāpiemin, ka viņš ir arī [ie]sēdošais komiķis (sit-in comedian), un regulāri uzstājas radiopārraidēs. Iečoliet paši.
Ziniet, kas ir pats gardākais ēdiens pasaulē, nē, patiesībā visā Visumā (es zinu, ka tur kāds ir arī bez mums)? Makaroni ar sieru. Ja kādam vēlā un nekvēlā vasaras naktī nenāk miegs un vēderiņš brēc skaļāk par kaimiņu stereosistēmu, tad, lūk, mans variants. Ņemam alumīnija katliņu, piepildām ar ūdeni (H2O), uzliekam uz plīts, sameklējam makaronus (zīmolam nav nozīmes), ieberam makaronus katliņā, kamēr ūdens iedarbojas uz makaronu molekulām, izmainot to struktūru, paņemam sieru (vislabākais ir ar Tulpju zemes nosaukumu), sameklējam rīvi (rīves caurumiņu izvēle ir jūsu brīva izvēle, galvenais, lai berzes process nesamazina siera sākotnējo daudzumu), ieberam katliņā sāli ar veiklām pirkstu kustībām, nolaizām no pirkstiem sāli, tagad varam sarīvēt sieru, kad ūdens ir jau labu laiku maina agregātstāvokli, tad ir vērts apskatīt vai jūsu makaroni nav sasnieguši to vēlamo kondīciju, ja tas ir noticis, tad nolejam ūdeni, pamētājam pa katlu makaronus, uzliekam uz kādu minūti pasutināties un beram klāt sieru, paralēli maisot katliņa saturu. Galarezultātu varat izbērt uz šķīvja un, skatoties zvaigžņotajās debesīs caur virtuves logu, mierīgā garā izbaudīt izkusušā siera un makaronu deju uz jūsu garšu kārpiņu dejugrīdas.
