Pirms nav uznākusi rudens depresija (lai gan pēc ierakstu biežuma varētu padomāt par pretējo) atļaušos iespiest pāris teikumus šajā aizmirstajā pierakstu kladē. Ja godīgi, tad rudens depresijas mani neapciemo, mēdz uznākt tikai riebīgs sentiments, pie kura cēloņiem vien vainīgs esmu es pats. Nevaru izdomāt, vai tagad tāds arī ir jau klāt.

Gribēju uzrakstīt skaistu daiļdarbu par braucienu uz Lietuvu, bet, eh, pie vella, kuru gan interesē milzīgs tigus, kurā 90% preču ir zili kokvilnas džinsi, lielveikali, kuru izstaigāšana prasa zināmas fiziskas iemaņas un perfekti ceļi, uz kuriem grūti būtu pārsist riepu, ko lieliski izdarījām tikko iebraucot Latvijā.

Par Rīgas “Dinamo” es varētu uzrakstīt daudz vārdu, bet to pataupīšu līdz šīsdienas spēles beigām. Es ticu, ka tad tie būs sakrājušies vēl vairāk.

Nobeigumā ieteikšu smuku mūziku – Metallica – Unforgiven III

Biju palaidis garām interesantu faktu saistībā ar FireFox. Pārlūka adrešu josla ir palikusi baigi gudra. Ja iepriekšējās versijās, ierakstot, joslā kādu vārdu bez domēna, automātiski tikām sūtīti uz Googli, tad tagad pārlūks pats piemeklē domēnu un nosūta tevi uz attiecīgo lapu, piemēram, ierakstām “Latvenergo” un nonākam latvenergo.lv mājaslapā. Tāpat, piemēram, ierakstot “Angus Young” tiekam nosūtīti uz vikipēdijas ierakstu par Angusu Jangu. Ierakstot vārdu “Hirosima” nonākam šajā vikipēdijas rakstā. Ierakstām joslā “Movie Database” un mums priekšā paverās imdb.com. Faktiski daļēji zūd vajadzība pēc blakusesošā Google lauka.

Mistika ir atrisināta. Lasīt komentārus. :)

Man liekas, ka tatāru pīles būtu ātrākas uz ledus nekā šodien to iespēja Rīgas “Dinamo”. Man grūti izprast, kā var profesionāli hokejisti tik strauji mainīt savas fiziskās prasmes – vienā spēlē skrien un cīnās kā Burgundijas susuri, otrā spēlē kā pensionāre Bezzubova no Puškina ielas. Un Čehovas “Vitjaz” par cienīgu komandu grūti nosaukt, savākuši sētas huligānus un atnākuši izlikt emocijas ar brutālu spēku, kas nekādi nav definējama kā sportiska rīcība. Saimons vispār čalis ar svina zobiem. Gatavs sagrauzt katra pretinieka ķiveri tā, ka paša plombes šķīst pa gaisu.

Jā, esmu dusmīgs!

Dienas kārtībā, kas patiesībā pēc nemainīgām fizikālām konstantēm un dabiskās plūsmas iespaidā izvērtīsies diezgan ilgā laika periodā, ir SQLite, C#, Ruby on Rails, kā arī beidzot vajadzētu mazliet vairāk pakustināt rūsainās smadzeņu šūnas pie PHP un MySQL. Bonusā noteikti (gandrīz vai pret savu gribu) nāksies apgūt MS Project, MS Visio un vēl visādas trakulīgas lietas, kuru apgūšanas process pirmajā tuvinājumā neraisa domas par patīkami pavadītu laiku. Kā lai es, patoloģisks sliņķis, utopisku ideju ģenerētājs, lēni domājošs cilvēks, kas, graužot sēmuškas un dzerot alu, dzīvo internetā, ar tos visu tieku galā? He, atbildi pašam arī gribētos zināt. Bet bez mērķa dzīvot arī nav īsti labi.

Ir ļoti jauki un pozitīvi, ja skolēni lasa ziņas, izrāda ieinteresētību sabiedriskajās norisēs un izsaka savu viedokli, bet smīnu izraisa intelekta pārpildīto un smago zinību nastu nesošo skolēnu komentāri no raksta, kurā tiek aicināts pagarināt mācību gadu. Šajā sakarā gribas teikt, ka daļai no viņiem nenāktu par ļaunu pasēdēt tās 20 dienas ilgāk skolā, galvenokārt, lai atkārtotu latviešu valodas pamatus. Nu, jā, un pāris stundas ētikas normu atkārtošanai arī nebūtu peļamas, turklāt pastiprināti atgādinot, ka par cilvēka cieņas aizskaršanu interneta vidē arī var sanākt nelabi sūdi. Un veselais saprāts saka, ka pa sūdiem taču nav patīkami bradāt.

Tālāk seko daži izvilkumi (ja grūtības salasīt, spiediet uz teksta):

Zemāk esošais komentārs manī radīja pārliecību, ka mums vēl ir spēcīgas rezerves radošai nākotnei. Iespējams, ka persona strādās kādā terminoloģijas komisijā:

Es neesmu liels datorspēļu cienītājs. Pat mazās Flash spēles nespēj mani aizraut garlaicīgu lekciju laikā. Tā vietā es izvēlos pagulēt. Bija, protams, posms manā dzīvē, kad dators primāri bija paredzēts spēļu dzenāšanai, bet kas gan cits man, piektās klases puišelim, toreiz vairāk no tā aparāta varēja interesēt. Nevarēja taču visu laiku iekš Notepad savu vārdu rakstīt un Paintā acis dedzinošu abstrakto mākslu veidot. Jā, laikā gaitā esmu paniekojies arī ar Heroes of Might and Magic un neskaitāmām NFS daļām, kā arī NHL un FIFA, bet tas viss nekad neizvērtās negulētās naktīs, sēdēšanā pie datora līdz ģībonim un nekad manas atzīmes skolā no tām nav cietušas, tāpat kā līdzcilvēki.

Bet ir viena spēle, ko uzskatu par klasiku un kuru pat tagad mēdzu uzspēlēt, slēpjoties no ikdienas sociālekonomiskās spriedzes un valdības dumjajiem lēmumiem, kas pašā saknē jau ir lemti neveiksmei. Šī spēle ir vienkārši izcila savā vienkāršībā. Tajā ir spriedze, ātrums, reakcija, koordinācija, taktika. Tas ir Otrais Makrejs. Nevienai citai spēlei neesmu veltījis tik daudz stundu no savas dzīves, kā šai. Un pozitīvākais, ka tā arī nekad nav apnikusi, un kur nu vēl piegriezusies tik dziļi kā erotiskās reklāmas, kuras pa naktīm grezno TV kanālus jau kopš 80-tajiem gadiem.

Es nezinu kā citās sabiedrībās, bet manā vienmēr bijusi sacensība, kurš visātrāk spēs izbraukt pirmo trasi Somijā. Ar lielu lepnumu un skaļām ovācijām paziņoju, ka šodien man izdevās uzstādīt savu personisko rekordu – 2 :02 :98. Tas tik panākts ar franču zirdziņu – Peugeot 205 Turbo 16. Un tagad nospraužu sev īstremiņa mērķi – nobraukt zem 2 minūtēm.

Vasara ir iegrozījusies iepriekš neparedzamā situācijā – jau otro dienu mans aktīvākais sabiedrotais ir aparāts, kam sirds vietā atrodas AMD Athlon procesors. Turklāt esmu pamanījies atrast interneta galu, jo man vairs nav kur iet un nav ko skatīt. Šķiet, ka būšu visas ziņas pārlasījis divarpus reizes, visus ikdienišķos portālus izskatījis vismaz piecas reizes katru un vismaz padsmit reižu nonācis pie secinājuma, ka šādi pavadīts laiks nav labākais veids, kā labi pavadīt laiku vasarā. Vispār šodien savāda diena, jo esmu sācis morāli sevi gatavot skolai. Es to noveļu uz magnētiskajām vētrām, pieņemot, ka šodien tās ir īpaši aktīvas. Jau jūtu, ka galvā grozās un savu vietu meklē ikgadēja apņēmība, kas koncentrējas uz aktīvu iesaistīšanos mācību procesā, jāsaka gan, ka apņēmībai ir slikta īpašība skolas sākumā pazust tikpat ātri kā aukstam alum karstā vasaras dienā.

Prāta pozitīvo agregātstāvokli šodien nodrošina PND – Ei, tu skaistā meitene akustiskajā versijā.

Tā kā daudziem draugiem, radiem un paziņām esmu pirmā persona viņu tālruņu katalogā, tad man nav nekas svešs saņemt tukšas, vientuļas īsziņas, klusuma zvanus, kuros es varu veidot savus monologus, vai zvanus ar fona skaņu, piemēram, motorzāģa vai balgarkas rūkoņu, ja nezinātu, kas zvana, varētu pat nobīties un sūdzēties par maniakāliem zvaniem. Šoreiz bija citādāk, atnāca pilna īsziņa un no nezināma numura. Tajā bija teksts:

Jus esat laimejis loterija “NEGAIDITAIS SITIENS” un Jums ir tiesibas no visas sirds tuvak stavosajam bliezt pa muti!:D

Pievēršamies saturam. Sāksim ar to, ka šī loterija ir nelegāla, jo tai nav pievienots loterijas numurs. Man būtu interesanti uzzināt, vai balvu var iemainīt pret ekvivalentu naudas summu. Kas atbildēs par sekām, kas visticamāk radīsies pēc laimesta izpildes? Uzsvars uz loterijas nosaukumu un pieklājības normas izpilde, vārdu “jums” rakstot ar lielo sākumburtu, norāda uz loterijas nopietnību, diemžēl tas ir īslaicīgi, jo smaidiņš teikuma beigās izbojā visu iepriekš rakstīto un zūd ticamības moments šai loterijai, pārvēršot tekstu par vienkāršu joku. Es nešaubos, ka arī Captain Obvious būtu vienās domās ar mani.

Valstī politekonomiskā situācija ir ļoti sliktā stāvoklī, tāda kļūst arī sociālā. Iepriekšējais teikums noteikti nebija nekas jauns. Drīzāk simtreiz dzirdēts un līdz aknām piegriezies jau, bet kaut kāds ievads man bija nepieciešams. Tad nu, lūk, turpinājumā trīs mani novērojumi, kuri atspoguļojas faktā, kas kaut kas šajā valstī nav kārtībā:

1. Vēl nekad tik daudz manu draugu, radu un paziņu nav aizbraukuši peļņā uz ārzemēm (Grieķija, Anglija, Francija, Krievija).
2. Veikalos esmu pasācis pirkt akcijas alu. Piemēram, nupat top! veikalu tīklā Lāčplēša Gaišais bija par 30 santīmiem. Tāpat Aldara Gaišais bundžās Ls 0.39.
3. Arvien vairāk jauniešu redzami patērējot alu no 2L tilpuma plastmasas pudelēm. Walter FTW!

Pēc piektdienas pēršanās pirtī ar trešdien sietajām slotām sestdien pēdējā brīdī tika pieņemts lēmums, ka jāaizbrauc uz rokfestivālu “Saldus Saule”. Braucienam bija vairāki spēcīgi iemesli – nekad nebija būts šajā festivālā, mums bija divas brīvbiļetes, mums nebija ko darīt un man patīk rokmūzika, kas gan pārējiem varēja būt mazsvarīgs faktors, jo man jau daudz kas var patikt, vai ne? Ap 23 vakarā (nu, jā, diez vai dienā) bijām Saldū, protams, apmaldījāmies trīs priedēs, bet nu tā tas mēdz būt, ja pa rokai nav nekādas navigācijas iekārtas, bet vietējie ir pietiekami zinoši un atsaucīgi, un problēma ātri tika atrisināta.

Tikām iekšā, kad pēdējās dziesmas blieza Credo. Liels bija pārsteigums, ka esmu pazīstams dažām vietējām jaunietēm, kas nekautrējās uzrunāt mani un pārliecināties, vai tiešām es esmu tas, ko viņas domā. Un es tiešām biju tas, ko viņas domā. Par to, kur, kā un kāpēc es biju zināms šīm jaunietēm, varbūt citreiz.

Tātad tautas pietiekoši, ne īpaši daudz, lai gan pie skatuves burzma netrūka, bet atšķirībā, piemēram, no kāda plaši apmeklēta pasākuma Ogres estrādē, šeit uz tevi neviens ar aizlietu seju un savilktu dūri neskatījās, ja netīšām uzgrūdies kādam virsū. “Zīlīte” dzīvajā no “Līviem” ir pavisam kaut kas cits, ja salīdzinām to, ko izpilda zaļumballēs vietējie leijerkastnieki (šis atklājums ir pelnījis aplausus). Roka leģendas ir un paliek roka leģendas + visādas feinas skatuves gaismas un kārtīga ģitāras rūkoņa, uhh, pa pirmo. Pēcāk mēs palustējām pie Jāņa Narkevica balss (uzzināju tik šodien, vakar nebija ne jausmas, kas tas par izpildītāju). Pie Willow Farm vienam otram sagurušajam draugam pelīte vilka saldu miedziņu, tad arī tika nolemts, ka jābrauc mājās.

Rezumē: solīds pasākums un noteikti apmeklējams, ja ir izdevība.