Jā, jums nerādās. Tas tiešām esmu es. Pēc ilgstošas klusēšanas beidzot esmu saņēmies, lai iekustinātu šo vientuļo vietu. Šīs dienas tēma – negaiss un zibens. Iztiksim bez liekvārdības, lūdzu, video:
Fragmenti no negaisa Ventspilī 28.07.2010. from Aigars on Vimeo.
P.S. Video vājā kvalitāte izskaidrojama ar vājo tehnisko aprīkojumu, kas primāri paredzēts fotogrāfēšanai. Un, jā, skaņas kvalitāte bija tik draņķīga, ka audio celiņu noskaņas radīšanai aizņēmos no http://naturesoundsfor.me/
Radās tāda problēma, ka pēc Ubuntu Netbook Remix uzinstalēšanas nedarbojās SD/MMC karšu slots. Pēc meklējumiem, kuriem veltīju vairākas stundas no savas sestdienas, tika atrasts vienkāršs risinājums. Tātad gadījumā, ja nedarbojas SD/MMC karšu slots, ir jāieiet BIOS’ā un pie Advanced jānomaina OS Installation uz Finished. Jā, tas arī viss.
Nesen tika izlsudināts dizaina konkurss ventspils.lv portālam. Pēdējā brīdī (diezgan likumsakarīgi jāatzīst) radās fiksa ideja, ka varbūt es arī varētu piedalīties, bet diemžēl prasības bija tik daudz un laika tik sasodīti maz, ka uztapināju tikai nelielu skici. Piebildīšu, ka neesmu dizaineris, tāpēc nepārzinu smalki visus fontus, krāsu gammas, krāsu salikumus, lietotāja psiholoģiju un vēl visādas entās fīčiņas, bet ar savu dzidro aci un traki spontāno prātu sazīmēju šādu vīziju:
Nereti tautās ir dzirdēta vajadzība pēc dziesmas bez vārdiem, respektīvi, dziesmas instrumentālā versija. Nereti ir tā, ka instrumentālo versiju nevar nekur dabūt. Vēl pastāv niecīga iespēja atrast dziesmu, kurai vokāls ir ierakstīts atsevišķā celiņā, tātad viegli noņemams no instrumentālā celiņa. Šeit būs pamācība, kā tikt pie instrumentālā celiņa, ja tas ir sapludināts ar vokālu. Brīdinu, ka šī metode ir tīrākā perversija un normālos apstākļos saprātīgais cilvēks tādus brīnumus nedara, bet mēdz būt visādas vajadzības, tāpēc varbūt kādam noder.
Tātad sākam ar to, ka atvērtais kods ir pats labums, tāpēc ņemam audio rediģēšanas programmu Audacity.
Sainstalējam un dodamies uz File -> Open un izvēlāmies izredzēto skaņdarbu.
Klikšķinot uz mazo trijstūrīti, sadalām labo un kreiso celiņu atsevišķos celiņos:
Tālāk ieklikšķinām otrajā celiņā, lai tas iekrāsotos tumši pelēks:
Tālāk dodamies uz Effect -> Invert:
Tālāk uzstādām abiem celiņiem mono:
Tas arī būtībā viss. Vēl var paspēlēties ar Effect -> Amplify pirmajam celiņam. Citādi ejam uz File -> Export As MP3 un lieta darīta. Iespējams jums prasīs norādīt MP3 enkoderi (lame_enc.dll), to var sameklēt Googlē, ja nezināt, kur tas atrodas jūsu datorā.
Un vēlreiz – šī metode ir perversija. Ir dziesmas, uz kurām pamācība var nedarboties. Jebkurā gadījumā cietīs ieraksta kvalitāte, jo būs dzirdami trokšņi.
Video pamācība šeit.
Izskatās, ka šī vieta atstāta sapūšanai. Jau jūtams pelējuma asais smārds, baktērijām uzdzīvojot uz nebēdu. Atnācu šodien noslaucīt vismaz putekļus, pasakot, ka ir pienācis mans laiks rakstīt bakalaura darbu. Un man ir jauna datorpele. Lēta. Iepriekšējie aprēķini izrādījās gaužām neveiksmīgi.
Un vēl es gribēju pateikt – mācieties Haosa teoriju, tā ir nāktones zinātne. Pavisam nopietni.
Un vēl es gribēju piebilst, ka sabiedrības spiediens ir bijis pārāk liels, un pats velns licis man reģistrēties Twitterī. Cik tomēr grēcīgi.
Reizi gadā var atļauties ielikt arī pliku video:
Jānis ir vienkāršs latvietis – gaiši brūnām matu cirtām, augumā ap 1,85 metriem, patīk sieviešu krūtis, garšo alus, svētkos regulāri piedzeras, necieš politisko demagoģiju, bet tik un tā pamanās vēlēšanās nobalsot par lielākajiem muļķiem.
Šodien laiks aiz loga bija bezcerīgi draņķīgs. Jānis, apsēdies uz palodzes, pētīja notikumus uz ielas. Depresīvi pelēkās peļķes un pret asfaltu šķīstošās lietus lāses stipri grauza viņa dvēseli, gluži kā rūsa, kas grauza viņa žiguļa arkas. Šādā dienā Janka sajuta, ka viņa dvēsele ir piedirsta. Piedirsta ar meliem, ar lētiem solījumiem, ar falsificētiem faktiem, kuriem viņš visus šos gadus tik naivi ticējis, cerot, ka kādam tiešām interesē, lai viņam būtu labi. Uzvilcis jauno vējjaku, kurā jau paspējis ar cigareti izdedzināt divus caurumus, Jānis aizgāja uz veikalu pēc ikdienišķās alus devas, jo tikai alus spēj harmonizēt to emociju haosu, kas plosās viņā kā tropiskais taifūns. Ar eļļainajām rokām, rokoties pa izdilušo džinsu kabatām, viņš starp skrūvēm, uzgriežņiem un blīvēm sakasa santīmus, taču piedirstā dvēsele šodien nesniedzas pēc alus, un Jānis paņem Agdamu. Pārnācis mājās, viņš atkorķē pudeli, aizkūpina kontrabandas Jin Ling un atkal nosēžas pie loga. Lietus nav mities, tas joprojām sitas pret asfaltu un sāpīgi dzeļ Jāņa jūtās. Pa ielu garām pabrauc vietējās būvfirmas boss savā Mersedesā, jā, tajā pašā sūdainajā Mersedesā, ko tas nopircis par sazagto naudu, jo citādāk jau šajā korumpēto pretekļu pārpildītajā zemē Mersedersu atļauties nav iespējams. Jānis, pie sevis lamājoties, iedzer vienu muti no pudeles, dažas stiprinātā vīna lāses pazūd viņa nedēļu biezajā bārdā. Vēl pirms nedēļas viņam bija automehāniķa darbs, bet tagad ir tikai aukstas betona sienas, sakaltusi maize, netīrs zeķu pāris istabas vidū un svinīga Agdama pudele. Nākotne ir tīta biezā, tumšā miglā, kas ļoti smird pēc sūdiem. Jānis ir pārliecināts, ka smaka nāk no Rīgas, no tiem ādas krēsliem, kuros savas dirsas stutē varasvīri. “Varasvīri? Pff… necilvēki,” pie sevis nopukst Jānis un pamet vidējo pirkstu Rīgas virzienā.
TELE2 operatoram arī Jānis vairs nespēj uzticēties. Būdams liels astronomijas fans un izdzirdot runas par nokritušo meteorītu, Jānis daudz nedomājot salēja savā žigulī degvielu, kuru pa lēto iepērk no kaimiņa, kas savukārt pamanījies pieslēgties naftas vadam, rūcināja tik tikko dzīvo motoru un metās uz Mazsalacu pašā nakts vidū. Izdzirdot, ka meteorīts ir pēdējās muļķības, Jānis bija šokā. Viņš bija pēries šito gaisa gabalu no Maztramdakiem līdz Mazsalacai nakts vidū, braucot pa pēdējās kvalitātes ceļiem, izvairoties no meža zvēriem, cerot reiži mūžā ieraudzīt kaut ko vēl iespaidīgāku par kaimiņienes lielajām krūtīm, kurām viņš reiz bija pieskāries, tiesa gan, nejauši, bet meteorīta vietā Janka dabūja nolāpītu mārketinga atraugu, kuras smaka vēl šodien derdzīgi kairina viņa apziņu. Tas bija kā spēriens pa olām. Tonakt Jānis piedzērās.
Sportam sekoju līdzi kopš 4. klases, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ visus šos savus apzinīgos sporta līdzjūtēja gadus biju palaidis garām tādu aizrautīgu sportaveidu kā pludmales futbols. Jā, bija dzirdēts par tādu, bet nekad nebiju ne redzējis spēli, ne zinājis, kādi tur interesanti noteikumi. Tā nu nejauši ieraugot Eurosport Live programmā FIFA Pasaules kausa izcīņu, kas notika Dubaijā, jā, tajā pašā, kurā šeihi izklaides pēc būvē visādus arhitektūras brīnumus, pievērsos pludmales futbolam.
Daudz jau no klasiskā futbola neatšķiras – bumba apaļa, laukums taisnstūra formā, ja kāds trāpa pretiniekam pa kāju, tad tas nabags krīt gar zemi un lokas sāpēs tā, it kā kāja 9 vietās būtu lauzta. Par atšķirībām – bumba pēc svara izskatās līdzvērtīga balonam, zāles vietā starp zobiem vari dabūt smiltis, ja dosi piespēli savam vārtsargam, tad neviens uz tevi par to nerāsies un nesodīs, vārtsargam ar rokam ļauts darboties plašākā teritorijā, spēlē 5 pret 5, un spēles laiks ir iegūts krustojot basketbolu ar hokeju, respektīvi, 3 x 12 min.
Bet visvairāk patīk, ka spēle ir ātra, vārtus var gūt praktiski no jebkura laukuma punkta, bieži tiek pielietotas visādas virtuozas piespēles un sitieni, un, manuprāt, ir diezgan nereāli, ka spēle varētu beigties bez vārtu guvumiem. Vo, tā!
Lai Die’s stā’ klāt Tvitera latviskojumiem. Vārds ‘tvikšanās’ izklausās pēc četrgadīga puišeļa centieniem pareizi izrunāt vārdus. “Mālis glib iet uz tvikšanos al Indlu.”
Tvitosfēra, tvitoverss. C’mon, get a life! Kas tālāk – tvitolaifs? tvitenvaironments? tvitskābeklis?
