Jānis ir vienkāršs latvietis – gaiši brūnām matu cirtām, augumā ap 1,85 metriem, patīk sieviešu krūtis, garšo alus, svētkos regulāri piedzeras, necieš politisko demagoģiju, bet tik un tā pamanās vēlēšanās nobalsot par lielākajiem muļķiem.

Šodien laiks aiz loga bija bezcerīgi draņķīgs. Jānis, apsēdies uz palodzes, pētīja notikumus uz ielas. Depresīvi pelēkās peļķes un pret asfaltu šķīstošās lietus lāses stipri grauza viņa dvēseli, gluži kā rūsa, kas grauza viņa žiguļa arkas. Šādā dienā Janka sajuta, ka viņa dvēsele ir piedirsta. Piedirsta ar meliem, ar lētiem solījumiem, ar falsificētiem faktiem, kuriem viņš visus šos gadus tik naivi ticējis, cerot, ka kādam tiešām interesē, lai viņam būtu labi. Uzvilcis jauno vējjaku, kurā jau paspējis ar cigareti izdedzināt divus caurumus, Jānis aizgāja uz veikalu pēc ikdienišķās alus devas, jo tikai alus spēj harmonizēt to emociju haosu, kas plosās viņā kā tropiskais taifūns. Ar eļļainajām rokām, rokoties pa izdilušo džinsu kabatām, viņš starp skrūvēm, uzgriežņiem un blīvēm sakasa santīmus, taču piedirstā dvēsele šodien nesniedzas pēc alus, un Jānis paņem Agdamu. Pārnācis mājās, viņš atkorķē pudeli, aizkūpina kontrabandas Jin Ling un atkal nosēžas pie loga. Lietus nav mities, tas joprojām sitas pret asfaltu un sāpīgi dzeļ Jāņa jūtās. Pa ielu garām pabrauc vietējās būvfirmas boss savā Mersedesā, jā, tajā pašā sūdainajā Mersedesā, ko tas nopircis par sazagto naudu, jo citādāk jau šajā korumpēto pretekļu pārpildītajā zemē Mersedersu atļauties nav iespējams. Jānis, pie sevis lamājoties, iedzer vienu muti no pudeles, dažas stiprinātā vīna lāses pazūd viņa nedēļu biezajā bārdā. Vēl pirms nedēļas viņam bija automehāniķa darbs, bet tagad ir tikai aukstas betona sienas, sakaltusi maize, netīrs zeķu pāris istabas vidū un svinīga Agdama pudele. Nākotne ir tīta biezā, tumšā miglā, kas ļoti smird pēc sūdiem. Jānis ir pārliecināts, ka smaka nāk no Rīgas, no tiem ādas krēsliem, kuros savas dirsas stutē varasvīri. “Varasvīri? Pff… necilvēki,” pie sevis nopukst Jānis un pamet vidējo pirkstu Rīgas virzienā.

TELE2 operatoram arī Jānis vairs nespēj uzticēties. Būdams liels astronomijas fans un izdzirdot runas par nokritušo meteorītu, Jānis daudz nedomājot salēja savā žigulī degvielu, kuru pa lēto iepērk no kaimiņa, kas savukārt pamanījies pieslēgties naftas vadam, rūcināja tik tikko dzīvo motoru un metās uz Mazsalacu pašā nakts vidū. Izdzirdot, ka meteorīts ir pēdējās muļķības, Jānis bija šokā. Viņš bija pēries šito gaisa gabalu no Maztramdakiem līdz Mazsalacai nakts vidū, braucot pa pēdējās kvalitātes ceļiem, izvairoties no meža zvēriem, cerot reiži mūžā ieraudzīt kaut ko vēl iespaidīgāku par kaimiņienes lielajām krūtīm, kurām viņš reiz bija pieskāries, tiesa gan, nejauši, bet meteorīta vietā Janka dabūja nolāpītu mārketinga atraugu, kuras smaka vēl šodien derdzīgi kairina viņa apziņu. Tas bija kā spēriens pa olām. Tonakt Jānis piedzērās.

Sportam sekoju līdzi kopš 4. klases, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ visus šos savus apzinīgos sporta līdzjūtēja gadus biju palaidis garām tādu aizrautīgu sportaveidu kā pludmales futbols. Jā, bija dzirdēts par tādu, bet nekad nebiju ne redzējis spēli, ne zinājis, kādi tur interesanti noteikumi. Tā nu nejauši ieraugot Eurosport Live programmā FIFA Pasaules kausa izcīņu, kas notika Dubaijā, jā, tajā pašā, kurā šeihi izklaides pēc būvē visādus arhitektūras brīnumus, pievērsos pludmales futbolam.

Daudz jau no klasiskā futbola neatšķiras – bumba apaļa, laukums taisnstūra formā, ja kāds trāpa pretiniekam pa kāju, tad tas nabags krīt gar zemi un lokas sāpēs tā, it kā kāja 9 vietās būtu lauzta. Par atšķirībām – bumba pēc svara izskatās līdzvērtīga balonam, zāles vietā starp zobiem vari dabūt smiltis, ja dosi piespēli savam vārtsargam, tad neviens uz tevi par to nerāsies un nesodīs, vārtsargam ar rokam ļauts darboties plašākā teritorijā, spēlē 5 pret 5, un spēles laiks ir iegūts krustojot basketbolu ar hokeju, respektīvi, 3 x 12 min.

Bet visvairāk patīk, ka spēle ir ātra, vārtus var gūt praktiski no jebkura laukuma punkta, bieži tiek pielietotas visādas virtuozas piespēles un sitieni, un, manuprāt, ir diezgan nereāli, ka spēle varētu beigties bez vārtu guvumiem. Vo, tā!

Lai Die’s stā’ klāt Tvitera latviskojumiem. Vārds ‘tvikšanās’ izklausās pēc četrgadīga puišeļa centieniem pareizi izrunāt vārdus. “Mālis glib iet uz tvikšanos al Indlu.”

Tvitosfēra, tvitoverss. C’mon, get a life! Kas tālāk – tvitolaifs? tvitenvaironments? tvitskābeklis?

Pirms nav uznākusi rudens depresija (lai gan pēc ierakstu biežuma varētu padomāt par pretējo) atļaušos iespiest pāris teikumus šajā aizmirstajā pierakstu kladē. Ja godīgi, tad rudens depresijas mani neapciemo, mēdz uznākt tikai riebīgs sentiments, pie kura cēloņiem vien vainīgs esmu es pats. Nevaru izdomāt, vai tagad tāds arī ir jau klāt.

Gribēju uzrakstīt skaistu daiļdarbu par braucienu uz Lietuvu, bet, eh, pie vella, kuru gan interesē milzīgs tigus, kurā 90% preču ir zili kokvilnas džinsi, lielveikali, kuru izstaigāšana prasa zināmas fiziskas iemaņas un perfekti ceļi, uz kuriem grūti būtu pārsist riepu, ko lieliski izdarījām tikko iebraucot Latvijā.

Par Rīgas “Dinamo” es varētu uzrakstīt daudz vārdu, bet to pataupīšu līdz šīsdienas spēles beigām. Es ticu, ka tad tie būs sakrājušies vēl vairāk.

Nobeigumā ieteikšu smuku mūziku – Metallica – Unforgiven III

Biju palaidis garām interesantu faktu saistībā ar FireFox. Pārlūka adrešu josla ir palikusi baigi gudra. Ja iepriekšējās versijās, ierakstot, joslā kādu vārdu bez domēna, automātiski tikām sūtīti uz Googli, tad tagad pārlūks pats piemeklē domēnu un nosūta tevi uz attiecīgo lapu, piemēram, ierakstām “Latvenergo” un nonākam latvenergo.lv mājaslapā. Tāpat, piemēram, ierakstot “Angus Young” tiekam nosūtīti uz vikipēdijas ierakstu par Angusu Jangu. Ierakstot vārdu “Hirosima” nonākam šajā vikipēdijas rakstā. Ierakstām joslā “Movie Database” un mums priekšā paverās imdb.com. Faktiski daļēji zūd vajadzība pēc blakusesošā Google lauka.

Mistika ir atrisināta. Lasīt komentārus. :)

Man liekas, ka tatāru pīles būtu ātrākas uz ledus nekā šodien to iespēja Rīgas “Dinamo”. Man grūti izprast, kā var profesionāli hokejisti tik strauji mainīt savas fiziskās prasmes – vienā spēlē skrien un cīnās kā Burgundijas susuri, otrā spēlē kā pensionāre Bezzubova no Puškina ielas. Un Čehovas “Vitjaz” par cienīgu komandu grūti nosaukt, savākuši sētas huligānus un atnākuši izlikt emocijas ar brutālu spēku, kas nekādi nav definējama kā sportiska rīcība. Saimons vispār čalis ar svina zobiem. Gatavs sagrauzt katra pretinieka ķiveri tā, ka paša plombes šķīst pa gaisu.

Jā, esmu dusmīgs!

Dienas kārtībā, kas patiesībā pēc nemainīgām fizikālām konstantēm un dabiskās plūsmas iespaidā izvērtīsies diezgan ilgā laika periodā, ir SQLite, C#, Ruby on Rails, kā arī beidzot vajadzētu mazliet vairāk pakustināt rūsainās smadzeņu šūnas pie PHP un MySQL. Bonusā noteikti (gandrīz vai pret savu gribu) nāksies apgūt MS Project, MS Visio un vēl visādas trakulīgas lietas, kuru apgūšanas process pirmajā tuvinājumā neraisa domas par patīkami pavadītu laiku. Kā lai es, patoloģisks sliņķis, utopisku ideju ģenerētājs, lēni domājošs cilvēks, kas, graužot sēmuškas un dzerot alu, dzīvo internetā, ar tos visu tieku galā? He, atbildi pašam arī gribētos zināt. Bet bez mērķa dzīvot arī nav īsti labi.

Ir ļoti jauki un pozitīvi, ja skolēni lasa ziņas, izrāda ieinteresētību sabiedriskajās norisēs un izsaka savu viedokli, bet smīnu izraisa intelekta pārpildīto un smago zinību nastu nesošo skolēnu komentāri no raksta, kurā tiek aicināts pagarināt mācību gadu. Šajā sakarā gribas teikt, ka daļai no viņiem nenāktu par ļaunu pasēdēt tās 20 dienas ilgāk skolā, galvenokārt, lai atkārtotu latviešu valodas pamatus. Nu, jā, un pāris stundas ētikas normu atkārtošanai arī nebūtu peļamas, turklāt pastiprināti atgādinot, ka par cilvēka cieņas aizskaršanu interneta vidē arī var sanākt nelabi sūdi. Un veselais saprāts saka, ka pa sūdiem taču nav patīkami bradāt.

Tālāk seko daži izvilkumi (ja grūtības salasīt, spiediet uz teksta):

Zemāk esošais komentārs manī radīja pārliecību, ka mums vēl ir spēcīgas rezerves radošai nākotnei. Iespējams, ka persona strādās kādā terminoloģijas komisijā:

Es neesmu liels datorspēļu cienītājs. Pat mazās Flash spēles nespēj mani aizraut garlaicīgu lekciju laikā. Tā vietā es izvēlos pagulēt. Bija, protams, posms manā dzīvē, kad dators primāri bija paredzēts spēļu dzenāšanai, bet kas gan cits man, piektās klases puišelim, toreiz vairāk no tā aparāta varēja interesēt. Nevarēja taču visu laiku iekš Notepad savu vārdu rakstīt un Paintā acis dedzinošu abstrakto mākslu veidot. Jā, laikā gaitā esmu paniekojies arī ar Heroes of Might and Magic un neskaitāmām NFS daļām, kā arī NHL un FIFA, bet tas viss nekad neizvērtās negulētās naktīs, sēdēšanā pie datora līdz ģībonim un nekad manas atzīmes skolā no tām nav cietušas, tāpat kā līdzcilvēki.

Bet ir viena spēle, ko uzskatu par klasiku un kuru pat tagad mēdzu uzspēlēt, slēpjoties no ikdienas sociālekonomiskās spriedzes un valdības dumjajiem lēmumiem, kas pašā saknē jau ir lemti neveiksmei. Šī spēle ir vienkārši izcila savā vienkāršībā. Tajā ir spriedze, ātrums, reakcija, koordinācija, taktika. Tas ir Otrais Makrejs. Nevienai citai spēlei neesmu veltījis tik daudz stundu no savas dzīves, kā šai. Un pozitīvākais, ka tā arī nekad nav apnikusi, un kur nu vēl piegriezusies tik dziļi kā erotiskās reklāmas, kuras pa naktīm grezno TV kanālus jau kopš 80-tajiem gadiem.

Es nezinu kā citās sabiedrībās, bet manā vienmēr bijusi sacensība, kurš visātrāk spēs izbraukt pirmo trasi Somijā. Ar lielu lepnumu un skaļām ovācijām paziņoju, ka šodien man izdevās uzstādīt savu personisko rekordu – 2 :02 :98. Tas tik panākts ar franču zirdziņu – Peugeot 205 Turbo 16. Un tagad nospraužu sev īstremiņa mērķi – nobraukt zem 2 minūtēm.

Vasara ir iegrozījusies iepriekš neparedzamā situācijā – jau otro dienu mans aktīvākais sabiedrotais ir aparāts, kam sirds vietā atrodas AMD Athlon procesors. Turklāt esmu pamanījies atrast interneta galu, jo man vairs nav kur iet un nav ko skatīt. Šķiet, ka būšu visas ziņas pārlasījis divarpus reizes, visus ikdienišķos portālus izskatījis vismaz piecas reizes katru un vismaz padsmit reižu nonācis pie secinājuma, ka šādi pavadīts laiks nav labākais veids, kā labi pavadīt laiku vasarā. Vispār šodien savāda diena, jo esmu sācis morāli sevi gatavot skolai. Es to noveļu uz magnētiskajām vētrām, pieņemot, ka šodien tās ir īpaši aktīvas. Jau jūtu, ka galvā grozās un savu vietu meklē ikgadēja apņēmība, kas koncentrējas uz aktīvu iesaistīšanos mācību procesā, jāsaka gan, ka apņēmībai ir slikta īpašība skolas sākumā pazust tikpat ātri kā aukstam alum karstā vasaras dienā.

Prāta pozitīvo agregātstāvokli šodien nodrošina PND – Ei, tu skaistā meitene akustiskajā versijā.