Tas neizbēgami ir noticis. “Советское Игристое” graņonkās līstot, petardēm, kas pirktas no 12-gadīgā Andreja, klaudzot, ļaužu pūļiem dziļā vienaldzībā aplaudējot, pensionētam vokāli instrumentālajam ansamblim fonā skanot un meitenēm spiedzot, šis kārtējais WordPress blogs ir uzsācis gaitas tīklā, ko cilvēce par internetu dēvē un ar kuru daudzi latvieši saprot tikai adresi draugiem.lv. Bet mans stāsts turpinās. Redz, tagad tikpat stilīgi, kā nokrāsot mellus matus, nagus un acis, un dziļi emocionāli visās pasaules problēmās vainot sevi, ir uzmočīt blogu, ikskūzmī, emuāru. Pie bloga nonācu tāpat, kā savulaik pie Yo-Yo, Tamagoči un MP3 atskaņotāja – ja visiem ir, tad man arī vajag. Par saturu, kas šeit parādīsies, daudz nav, ko teikt. Rakstīšu par to, kas attiecīgajā momentā, izrietot no mana dvēseles stāvokļa, kurš savukārt spēcīgi mijiedarbojas ar apkārtējās telpas un laika uztveri, būs ievērības cienīgs.
Priekā!