Es neko nesaku, visādi var gadīties.
Principu netrūkst, pēc kuriem var vadīties.

Zinu, ka tev mācību grāmata ir somā.
Un ļoti labi zinu, ko tu par to domā,
Kad ar trīcošām rokām izvelc to ārā,
Jo iepriekšējo nakti esi nosēdējis bārā.
Pielicies līdz grīdai vienīgais no bara.
Nu, pareizi, pamatskolā taču visi tā dara.
Stundās tu esi tikai tāpēc, ka ir tāds likums.
Lai gan tas tev tur, kur tavs mīkstais plikums.
Ar dažiem skaļiem vārdiem un attiecīgiem žestiem,
Tu atkal šokā, kāpēc vieninieks par testiem.
Aha, kā tad, nu ne jau tu pie vainas,
Ka nezināji, kas tās tādas Latvju Dainas.
Skolotājs vainīgs, jo nepiecēla tevi,
Kamēr tu solā tu gulēji un atpūtināji sevi.

Dažus solus priekšā tev sēž Māra.
Meitene skaista, nu tāda kāra.
Arī viņais patīk trešdienās apkārt tusēt,
Un ceturtdien skolā par to nedrīkst klusēt.
Tāpēc jāizstāsta visiem, kā tad nu gāja,
Cik reižu atkal paslīdēja kāja,
Cik seksīgs apģērbs mugurā bija
Un cik liela mau** ir kaimiņu Vija.
Mācības arī viņai pie vienas vietas,
Jo dzīvē taču ir arī svarīgākas lietas -
Telefons, Gucci un smukiņš draugs.
Lūpene, burziņi un pelnutrauks.
Lai tās skolotāja gar tāfeli tur skraida.
Ne viņu tas saista, ne viņu tas baida.
Galvenais, lai iekš draugiem el vē,
Kāds albumiņu viņai komentē.

P.S.
Šis rindas nav par konkrētiem, man zināmiem cilvēkiem, es ļoti atvainojos, ja kāds saskatīja līdzību ar sevi. Šīs ir tikai pārdomas par dzirdēto, klausīto, skatīto un redzēto. Ja kāds grib, tad var piemest apakšā bītu un ierepot. xD

Šad tad uznāk dzejotkāre, bet ne tādā izpratnē, ka nu būšu nākamais Rainis, Aleksandrs Čadarainis (Čaks) vai kāds cits poēts. Aprobožejos ar četrrindēm dažrindēm. Tajās tomēr ir spēks. Tad nu dažādos laikos un dažādās vietās nepilnu divu nedēļu laikā tapa pāris Ziemassvētku tematikai veltīti panti, kurus droši varat skaitīt pie eglītes, bērza vai kāda cita koka tuvējā mežā, arī gaterī drīkstat paskaitīt. Tālākizplatīšana bez ierobežojumiem.

Salatēvam liela bēda,
Lidojot pār laukiem kamanās,
Lūpa pušu, zila pēda.
Jo izkrist ārā viņš pamanās.

Zvaniņš skan, zvaniņš skan.
Visi bērni sauc.
Bet, piedodiet, dāvanās nebūs,
Jo inflācijas par daudz.

Salatēvs baigais džeks,
Maisā polšs, neliels kekss,
Zeķu pāris, pieci vīni
Un četri mizoti mandarīni.

Mīļo Salavecīti!
Iedod man to svecīti!
Un tagad brīnies, kā nu es
Pamanījos tev maisā ielikt petardes.

Redzu, brien gar loga rūtīm
Sniegbaltīte ar kuplām krūtīm.
Taču izrādījās, ka kaimiņu Lida
Ar arbūziem uz mājām brida.

Salatēvs pirtī peras.
Skatiens pa logu ārā veras.
Sniedziņš krīt un lapas birst.
Vo, tāda ziema, ka gribas dir**!

Svētku rītā pie egles skrēju,
Dāvanmaisu vaļā sēju.
Laikam kāds būs pazaudējis brilles,
Jo maisā tik gurķi, kāposti un dilles.

Mīļo Salavecīti!
Atdod man to svecīti!
Laiks tiem nerātniem pa pieri gāzt,
Un beigt tev sveci dir** bāzt.

Pīrāgam nabagam
Abi gali apdeguši.
Beidziet bērni spēlēties
Ar tām vaska svecītēm.

Tā kā es pats uz nedēļu prom no mājām uz citām mājām, tad tiem viesiem, kas te mēdza iegriezties un arī citiem, kas trāpījušies uz šī ierakstu, novēlu to pašu, ko vienmēr uz Ziemassvētkiem – PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS! Neko oriģinālāku nevarēju izdomāt. Lai visiem veicas!