Jānis ir vienkāršs latvietis – gaiši brūnām matu cirtām, augumā ap 1,85 metriem, patīk sieviešu krūtis, garšo alus, svētkos regulāri piedzeras, necieš politisko demagoģiju, bet tik un tā pamanās vēlēšanās nobalsot par lielākajiem muļķiem.

Šodien laiks aiz loga bija bezcerīgi draņķīgs. Jānis, apsēdies uz palodzes, pētīja notikumus uz ielas. Depresīvi pelēkās peļķes un pret asfaltu šķīstošās lietus lāses stipri grauza viņa dvēseli, gluži kā rūsa, kas grauza viņa žiguļa arkas. Šādā dienā Janka sajuta, ka viņa dvēsele ir piedirsta. Piedirsta ar meliem, ar lētiem solījumiem, ar falsificētiem faktiem, kuriem viņš visus šos gadus tik naivi ticējis, cerot, ka kādam tiešām interesē, lai viņam būtu labi. Uzvilcis jauno vējjaku, kurā jau paspējis ar cigareti izdedzināt divus caurumus, Jānis aizgāja uz veikalu pēc ikdienišķās alus devas, jo tikai alus spēj harmonizēt to emociju haosu, kas plosās viņā kā tropiskais taifūns. Ar eļļainajām rokām, rokoties pa izdilušo džinsu kabatām, viņš starp skrūvēm, uzgriežņiem un blīvēm sakasa santīmus, taču piedirstā dvēsele šodien nesniedzas pēc alus, un Jānis paņem Agdamu. Pārnācis mājās, viņš atkorķē pudeli, aizkūpina kontrabandas Jin Ling un atkal nosēžas pie loga. Lietus nav mities, tas joprojām sitas pret asfaltu un sāpīgi dzeļ Jāņa jūtās. Pa ielu garām pabrauc vietējās būvfirmas boss savā Mersedesā, jā, tajā pašā sūdainajā Mersedesā, ko tas nopircis par sazagto naudu, jo citādāk jau šajā korumpēto pretekļu pārpildītajā zemē Mersedersu atļauties nav iespējams. Jānis, pie sevis lamājoties, iedzer vienu muti no pudeles, dažas stiprinātā vīna lāses pazūd viņa nedēļu biezajā bārdā. Vēl pirms nedēļas viņam bija automehāniķa darbs, bet tagad ir tikai aukstas betona sienas, sakaltusi maize, netīrs zeķu pāris istabas vidū un svinīga Agdama pudele. Nākotne ir tīta biezā, tumšā miglā, kas ļoti smird pēc sūdiem. Jānis ir pārliecināts, ka smaka nāk no Rīgas, no tiem ādas krēsliem, kuros savas dirsas stutē varasvīri. “Varasvīri? Pff… necilvēki,” pie sevis nopukst Jānis un pamet vidējo pirkstu Rīgas virzienā.

TELE2 operatoram arī Jānis vairs nespēj uzticēties. Būdams liels astronomijas fans un izdzirdot runas par nokritušo meteorītu, Jānis daudz nedomājot salēja savā žigulī degvielu, kuru pa lēto iepērk no kaimiņa, kas savukārt pamanījies pieslēgties naftas vadam, rūcināja tik tikko dzīvo motoru un metās uz Mazsalacu pašā nakts vidū. Izdzirdot, ka meteorīts ir pēdējās muļķības, Jānis bija šokā. Viņš bija pēries šito gaisa gabalu no Maztramdakiem līdz Mazsalacai nakts vidū, braucot pa pēdējās kvalitātes ceļiem, izvairoties no meža zvēriem, cerot reiži mūžā ieraudzīt kaut ko vēl iespaidīgāku par kaimiņienes lielajām krūtīm, kurām viņš reiz bija pieskāries, tiesa gan, nejauši, bet meteorīta vietā Janka dabūja nolāpītu mārketinga atraugu, kuras smaka vēl šodien derdzīgi kairina viņa apziņu. Tas bija kā spēriens pa olām. Tonakt Jānis piedzērās.

Sportam sekoju līdzi kopš 4. klases, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ visus šos savus apzinīgos sporta līdzjūtēja gadus biju palaidis garām tādu aizrautīgu sportaveidu kā pludmales futbols. Jā, bija dzirdēts par tādu, bet nekad nebiju ne redzējis spēli, ne zinājis, kādi tur interesanti noteikumi. Tā nu nejauši ieraugot Eurosport Live programmā FIFA Pasaules kausa izcīņu, kas notika Dubaijā, jā, tajā pašā, kurā šeihi izklaides pēc būvē visādus arhitektūras brīnumus, pievērsos pludmales futbolam.

Daudz jau no klasiskā futbola neatšķiras – bumba apaļa, laukums taisnstūra formā, ja kāds trāpa pretiniekam pa kāju, tad tas nabags krīt gar zemi un lokas sāpēs tā, it kā kāja 9 vietās būtu lauzta. Par atšķirībām – bumba pēc svara izskatās līdzvērtīga balonam, zāles vietā starp zobiem vari dabūt smiltis, ja dosi piespēli savam vārtsargam, tad neviens uz tevi par to nerāsies un nesodīs, vārtsargam ar rokam ļauts darboties plašākā teritorijā, spēlē 5 pret 5, un spēles laiks ir iegūts krustojot basketbolu ar hokeju, respektīvi, 3 x 12 min.

Bet visvairāk patīk, ka spēle ir ātra, vārtus var gūt praktiski no jebkura laukuma punkta, bieži tiek pielietotas visādas virtuozas piespēles un sitieni, un, manuprāt, ir diezgan nereāli, ka spēle varētu beigties bez vārtu guvumiem. Vo, tā!

Lai Die’s stā’ klāt Tvitera latviskojumiem. Vārds ‘tvikšanās’ izklausās pēc četrgadīga puišeļa centieniem pareizi izrunāt vārdus. “Mālis glib iet uz tvikšanos al Indlu.”

Tvitosfēra, tvitoverss. C’mon, get a life! Kas tālāk – tvitolaifs? tvitenvaironments? tvitskābeklis?