Man liekas, ka tatāru pīles būtu ātrākas uz ledus nekā šodien to iespēja Rīgas “Dinamo”. Man grūti izprast, kā var profesionāli hokejisti tik strauji mainīt savas fiziskās prasmes – vienā spēlē skrien un cīnās kā Burgundijas susuri, otrā spēlē kā pensionāre Bezzubova no Puškina ielas. Un Čehovas “Vitjaz” par cienīgu komandu grūti nosaukt, savākuši sētas huligānus un atnākuši izlikt emocijas ar brutālu spēku, kas nekādi nav definējama kā sportiska rīcība. Saimons vispār čalis ar svina zobiem. Gatavs sagrauzt katra pretinieka ķiveri tā, ka paša plombes šķīst pa gaisu.

Jā, esmu dusmīgs!

Dienas kārtībā, kas patiesībā pēc nemainīgām fizikālām konstantēm un dabiskās plūsmas iespaidā izvērtīsies diezgan ilgā laika periodā, ir SQLite, C#, Ruby on Rails, kā arī beidzot vajadzētu mazliet vairāk pakustināt rūsainās smadzeņu šūnas pie PHP un MySQL. Bonusā noteikti (gandrīz vai pret savu gribu) nāksies apgūt MS Project, MS Visio un vēl visādas trakulīgas lietas, kuru apgūšanas process pirmajā tuvinājumā neraisa domas par patīkami pavadītu laiku. Kā lai es, patoloģisks sliņķis, utopisku ideju ģenerētājs, lēni domājošs cilvēks, kas, graužot sēmuškas un dzerot alu, dzīvo internetā, ar tos visu tieku galā? He, atbildi pašam arī gribētos zināt. Bet bez mērķa dzīvot arī nav īsti labi.

Ir ļoti jauki un pozitīvi, ja skolēni lasa ziņas, izrāda ieinteresētību sabiedriskajās norisēs un izsaka savu viedokli, bet smīnu izraisa intelekta pārpildīto un smago zinību nastu nesošo skolēnu komentāri no raksta, kurā tiek aicināts pagarināt mācību gadu. Šajā sakarā gribas teikt, ka daļai no viņiem nenāktu par ļaunu pasēdēt tās 20 dienas ilgāk skolā, galvenokārt, lai atkārtotu latviešu valodas pamatus. Nu, jā, un pāris stundas ētikas normu atkārtošanai arī nebūtu peļamas, turklāt pastiprināti atgādinot, ka par cilvēka cieņas aizskaršanu interneta vidē arī var sanākt nelabi sūdi. Un veselais saprāts saka, ka pa sūdiem taču nav patīkami bradāt.

Tālāk seko daži izvilkumi (ja grūtības salasīt, spiediet uz teksta):

Zemāk esošais komentārs manī radīja pārliecību, ka mums vēl ir spēcīgas rezerves radošai nākotnei. Iespējams, ka persona strādās kādā terminoloģijas komisijā:

Es neesmu liels datorspēļu cienītājs. Pat mazās Flash spēles nespēj mani aizraut garlaicīgu lekciju laikā. Tā vietā es izvēlos pagulēt. Bija, protams, posms manā dzīvē, kad dators primāri bija paredzēts spēļu dzenāšanai, bet kas gan cits man, piektās klases puišelim, toreiz vairāk no tā aparāta varēja interesēt. Nevarēja taču visu laiku iekš Notepad savu vārdu rakstīt un Paintā acis dedzinošu abstrakto mākslu veidot. Jā, laikā gaitā esmu paniekojies arī ar Heroes of Might and Magic un neskaitāmām NFS daļām, kā arī NHL un FIFA, bet tas viss nekad neizvērtās negulētās naktīs, sēdēšanā pie datora līdz ģībonim un nekad manas atzīmes skolā no tām nav cietušas, tāpat kā līdzcilvēki.

Bet ir viena spēle, ko uzskatu par klasiku un kuru pat tagad mēdzu uzspēlēt, slēpjoties no ikdienas sociālekonomiskās spriedzes un valdības dumjajiem lēmumiem, kas pašā saknē jau ir lemti neveiksmei. Šī spēle ir vienkārši izcila savā vienkāršībā. Tajā ir spriedze, ātrums, reakcija, koordinācija, taktika. Tas ir Otrais Makrejs. Nevienai citai spēlei neesmu veltījis tik daudz stundu no savas dzīves, kā šai. Un pozitīvākais, ka tā arī nekad nav apnikusi, un kur nu vēl piegriezusies tik dziļi kā erotiskās reklāmas, kuras pa naktīm grezno TV kanālus jau kopš 80-tajiem gadiem.

Es nezinu kā citās sabiedrībās, bet manā vienmēr bijusi sacensība, kurš visātrāk spēs izbraukt pirmo trasi Somijā. Ar lielu lepnumu un skaļām ovācijām paziņoju, ka šodien man izdevās uzstādīt savu personisko rekordu – 2 :02 :98. Tas tik panākts ar franču zirdziņu – Peugeot 205 Turbo 16. Un tagad nospraužu sev īstremiņa mērķi – nobraukt zem 2 minūtēm.