Saldus Saule iespīd 2009. gadā
Pēc piektdienas pēršanās pirtī ar trešdien sietajām slotām sestdien pēdējā brīdī tika pieņemts lēmums, ka jāaizbrauc uz rokfestivālu “Saldus Saule”. Braucienam bija vairāki spēcīgi iemesli – nekad nebija būts šajā festivālā, mums bija divas brīvbiļetes, mums nebija ko darīt un man patīk rokmūzika, kas gan pārējiem varēja būt mazsvarīgs faktors, jo man jau daudz kas var patikt, vai ne? Ap 23 vakarā (nu, jā, diez vai dienā) bijām Saldū, protams, apmaldījāmies trīs priedēs, bet nu tā tas mēdz būt, ja pa rokai nav nekādas navigācijas iekārtas, bet vietējie ir pietiekami zinoši un atsaucīgi, un problēma ātri tika atrisināta.
Tikām iekšā, kad pēdējās dziesmas blieza Credo. Liels bija pārsteigums, ka esmu pazīstams dažām vietējām jaunietēm, kas nekautrējās uzrunāt mani un pārliecināties, vai tiešām es esmu tas, ko viņas domā. Un es tiešām biju tas, ko viņas domā. Par to, kur, kā un kāpēc es biju zināms šīm jaunietēm, varbūt citreiz.
Tātad tautas pietiekoši, ne īpaši daudz, lai gan pie skatuves burzma netrūka, bet atšķirībā, piemēram, no kāda plaši apmeklēta pasākuma Ogres estrādē, šeit uz tevi neviens ar aizlietu seju un savilktu dūri neskatījās, ja netīšām uzgrūdies kādam virsū. “Zīlīte” dzīvajā no “Līviem” ir pavisam kaut kas cits, ja salīdzinām to, ko izpilda zaļumballēs vietējie leijerkastnieki (šis atklājums ir pelnījis aplausus). Roka leģendas ir un paliek roka leģendas + visādas feinas skatuves gaismas un kārtīga ģitāras rūkoņa, uhh, pa pirmo. Pēcāk mēs palustējām pie Jāņa Narkevica balss (uzzināju tik šodien, vakar nebija ne jausmas, kas tas par izpildītāju). Pie Willow Farm vienam otram sagurušajam draugam pelīte vilka saldu miedziņu, tad arī tika nolemts, ka jābrauc mājās.
Rezumē: solīds pasākums un noteikti apmeklējams, ja ir izdevība.
