Tieši tā. Ir tā kā rakstīts virsrakstā. Turklāt zināms tas ir jau stipri labu laiku, bet man tas bija veiksmīgi paslīdējis garām.

On February 8, 2009, Blink-182 announced that they are continuing as a band, with the brief statement posted on their website saying “To put it simply, We’re back. We mean, really back. Picking up where we left off and then some. In the studio writing and recording a new album,” which followed minutes after the Grammy announcement.

Ja nav ne mazākās nojausmas, kas ir Blink 182, tad jāsaka, ka tā nav intelektuāla mūzika. Ja ikdienā klausies Bēthovena simfonijas, lasi latviešu klasiķu daiļdarbus, zini Mendeļējeva tabulu no galvas un ņirgājies par tiem, kas nemāk nosaukt trīs Ņūtona likumus, tad šī mūzika tev liks smagi vilties, un tavās acīs nebūs ne kripatiņas no cieņas pret mani. Lai vai kā, bet man ir prieks. Neizsakāms prieks. Lai arī ir gandrīz vai nepieklājīgi manā vecumā iefanot par tādu tīņu mūziku (lai gan jāsaka, ka albums Blink-182 jau bija mazliet advancētāks un paredzēts plašākai auditorijai), bet sirdij pavēlēt nevar. \m/

Pārāk liela spriedze kairināja manas nervu šūnas, kad tika salasīta informācija par Valmiermuižas alu. Ieejot viņu gaumīgajā mājaslapā un secinot, ka šis alus pieejams arī manā atrašanās vietā, šodien vilku kājās baltas botas, ausīs iespraudu jaunās austiņas, paņēmu mugursomu un, skanot AC/DC gabaliem, staltā solī devos uz netālo veikalu.

Mans verdikts par šo alu: pudele pēc skata tikpat gaumīga kā mājaslapa, etiķetes otrā pusē ļoti slavinoši teksti. Pēc garšas gan neizcēlās ar kaut ko specifisku, diezgan samērīgs apiņu rūgtums, kārdinoša smarža, un tas arī viss. Visā visumā nav jau slikts, bet nu 99 santīmi par pudeli, nu, tur ir smagi jāpadomā. Subjektīvais viedoklis – nelikās tā vērts. Užava, Brengulis, Tērvete un Piebalga dod iekšā.

Vakar sanāca tā, ka noskatījos filmu, kuru jau sen gribēju noskatīties, bet līdz šim nemācēju tai saorganizēt savu laiku (tāpat kā vairākumam lietu savā dzīvē). Es lieliski zināju uz ko parakstos, skatoties Freddy Got Fingered, jo tas ne tuvu nav kārtējais Holivudas grāvējs, ne Oskarots šedevrs, ne salkana vācu romantika, tā ir filma, kam es atļautos neiedot pat kaut kādu žanru, galveno aktieri (kas ir arī filmas režisors un scenārists) aizsūtītu ārstēties un visus DVD ar šo filmu publiski piesmietu un tad izmestu kanalizācijā, kur sūdiem arī būtu jāatrodas. Kā lai pasaka – šausmīga, slimīga, šizofrēniska filma, bet tomēr …kaut kas tajā ir. Nepakļaušanās gandrīz nekādiem standartiem un rāmjiem, kas būtu jāievēro, veidojot filmu, padara šo kinematogrāfisko darbu par skatāmu. Pieļauju, ka ar pāris aliem tā šķistu vairāk smieklīga. Filmā man patika tikai divas lietas – impulsīvā aktierspēle un neziņa, cik debīls būs nākamais kadrs. Iesaku neskatīties šo filmu. Lai gan vēl vairāk iesaku neskatīties One-Eyed Monster.

Es jūtu, ka manā sabiedrībā (esmu visai pārliecināts, ka arī tavā) vairums cilvēku īsti nav uztvēruši Runā sadaļas nozīmi informācijas aprites veicināšanai. Ieteikt saviem draugiem 20 gadus vecus jokus nudien nav tas, kam šī sadaļa primāri tika veidota. Varbūt tik īgns esmu tāpēc, ka 95% no jokiem esmu dzirdējis jau 94 reizes.

Starp citu, joprojām nespēju pievērsties Tviterim. Vecmodīgais pāķis.