Nedēļas nogale Stokholmā (3. daļa)
3. diena
Rīts. Jau trešo dienu saulains. Visnotaļ pozitīvi, lai neteiktu vairāk. Ap astoņiem visi cēlāmies augšā, jo 11:00 hostelī ir Check-Out, un pirms tam vēl vajadzētu izmēģināt virtuves sniegtās priekšrocības kādām gastronomiskajām izvirtībām latviešu gaumē. Ap deviņiem devāmies uz veikalu, kurā jau jutāmies kā pastāvīgie klienti, atrast kaut ko kopīgai maltītei. Izrādījās, ka par 4 Ls var uztaisīt normālas un pilnvērtīgas brokastis 5 cilvēkiem. Tiesa gan, tas ir orientējoties uz lētā gala (Euroshopper) produktiem. Mūsu grozā iekrita makaroni, ķiploku kečups, sarīvēts siers, 10 cīsiņi un piens. Mārtiņš vēl paņēma alu. Pārdevēja nekautrējās apvaicāties, vai tās ir viņa brokastis. Uz ko, protams, saņēma apstiprinošu atbildi.
Ap desmitiem jau plosījāmies virtuvē. Pateicoties Jura meistarīgajām rokām, kurš spēja panākt to, ka makaroni no cietiem kļuva par mīkstiem, brokastis tiešām sanāca bagātīgas. Pēc tām sakārtojām istabu, kurā atstājām tikai vienu lietu – smaku, samaksājām par naktsmītni un maucām uz centru. Lai gan iepriekšējā dienā runājām, ka vajadzētu uz to atrakciju parku aizbraukt galu galā, tomēr, ar savām grāmatveža iemaņām veicot bilances aprēķinu, nācās secināt, ka man uz konta palikuši vien 10 Ls, tāpēc no kārotā sapņa nācās atvadīties. Papētot karti, nonācām pie slēdziena, ka jāpapēta Kungsholmen sala, jo to pirms tam bijām apmeklējuši visai minimāli. Jāsaka gan, ka nekā īpaša uz tās salas arī nebija, varbūt vienkārši arī neko īpašu neatradām. Staigājām pa entajām ielām līdz vienkārši vairs nevarējām izturēt un, nonākot Kronobergsparken parkā, kādu stundu nosēdējām uz soliņa, pētot zālītē guļošas sievietes. Bet visu laiku jau tā nevar sēdēt. Galu galā neatbraucām jau, lai sēdētu. Tāpēc devāmies uz metro, lai tālāk dotos centra virzienā, kur bijām paredzējuši pavadīt atlikušo laiku līdz autobusam.
Centrā aizgājām uz to pašu gājēju ielu, kur iepriekšējā dienā pabijām, šoreiz gan devāmies pretējā virzienā. Iela ir diezgan gara. Ko mēs tur redzējām? Apskatījām veikalus no ārpuses. Nevienam īsti nebija vēlēšanas iet iekšā un kārdināt sevi ar visām tām lietām, ko gribētos nopirkt. Uz ielas sastapām gara auguma dāmu, kura, spriežot pēc uzvedības, bija dusmīga uz visu pasauli. Viņas nepārtraukto klaigāšanu varēja dzirdēt visa kvartāla garumā. Asā žestikulācija liecināja, ka viņas dusmas ir neizmērojamas. Valodas barjera gan neļāva uzzināt, par ko dāma tik aktīvi protestēja. Apgājuši līkumu ap kvartālu, gājām uz priekšu līdz nonācām krāmu un ne tik lielu krāmu tirgū. Tur pārdeva tik daudz dažādas preces, ka Makgaivers varētu no tām kādus trīs tankus un Gaz 53 sastellēt. Tur bija viss, sākot no sarūsējušām skrūvēm līdz pat saplēstai ģitārai.
Pēc lielās staigāšanas bija pienācis laiks, kad it kā vajadzētu mierīgi pasēdēt kādā kafejnīcā pie alus kausa, bet izrādās, ka ar tām kafejnīcām ir lielas problēmas. Pirmkārt, viņu nav nemaz tik daudz un , otrkārt, viņas bieži ir pilnas. Tā mēs staigājām līdz atradām vienu, kas gan vairāk bija restorāns ne kafejnīca. Diemžēl nācās sevi apbēdināt, jo, lai arī cik liels alus cienītājs es būtu, bet nu tam jābūt pēdējam alum uz pasaules, lai es maksātu ~Ls 3.30 par 400 ml glāzi. Pietika jau ar to, ka vienreiz Vecrīgā izdomāju, ka 50 santīmu vērto alu būs šiki padzert pa Ls 2.50. Mārtiņš ar Mareku gan neatturējās no alus cenas. Sēžot un runājot, mans skatiens arvien vairāk sāka apstāties ielas pretējā pusē. Tur bija Makdonalds. Un es nācu klajā ar lieliski ierosinājumu – jāiet vēlreiz paēst šajā jaukajā restorānā. Iestūķēju māgā otro BigMaku trīs dienu laikā. Piebildīšu, ka Latvijā Makdonaldu apmeklēju vidēji reizi gadā, lai jūs nedomātu, ka mana uztura piramīda sastāv tikai no burgeriem.
Pēc maltītes gājām caur Sergels Torg laukumu (tas pats laukums ar tiem bleķotajiem zviedriem). Viens otrs nopirka vēl pa kādam suvenīram, un tad jau pulkstenis rādīja gandrīz 17:00 un nācās steigties uz CityTerminalen, lai ar autobusu dotos uz Skavsta lidostu. Pusdesmitos bija jālido atpakaļ. Autobuss nokavējās par 15 minūtēm. Šoferis tik pateica shit happens. Tā arī netiku gudrs, kas par sūdiem, tik zinu, ka vajadzēja būt citam šoferim, un šis esot ticis iztraucēts no kafijas pauzes. Pēc 80 minūtēm bijām lidostā. Braši izvilku smieklīgās 2.8% Carlsberg bundžas un spēlējām zoli turpat pie lidostas. Kad palika vēsāks, atradām sev vietu lidostā, un zoles mači varēja turpināties. Šoreiz muitas zonā Mārtiņš pamanījās pīkstēt un ļāvās muitas darbiniecei izčamdīt savu ķermeni. Tā kā nekādas granātas, bazukas, tērauda nažu komplekti un samuraju zobeni pie viņa netika atrasti, Mārtiņš tika palaists. Pulksten 21:30 teicām – attā, Zviedrija! Atpakaļceļš par laimi nesagādāja tik daudz problēmu ar pašsajūtu.
Nobeigums.
Pāris secinājumi un novērojumi, kas izkristalizējās šo trīs dienu laikā:
Meitenes Zviedrijā ir skaistas. Turklāt modē viņām bija melni legingi un tiem pa virsu melni īsi iespīlēti svārciņi.
Zviedriem cieņā ir kedas. Bet kopumā ģērbšanās stils stipri līdzīgs tam, ko varam vērot mūsu ielās.
Vienīgais, kas man nepatika Stokholmā, bija netīrās ielas. Atkritumu tvertnē laikam trūkst vietas činčikiem un košļenēm.
Droši Stokholmā var iztikt ar kredītkarti/debetkarti, visur varēju ar to norēķināties. Vienīgi der iegaumēt, ka par pirkumiem ārzemēs nabadzīgās bankas mēdz iekasēt procentus no pirkuma summas, ko es, protams, nezināju, bet šķiet, ka bankai tik pārdesmit santīmi tika no manis.
Veikalā uzmanīgi jāpaseko cenām līdzi. Tā kā viņiem ir attīstīta atkritumu šķirošana, tad pie plastmasas pudelēm un bundžām ir jāpiemaksā klāt nodoklis (Pant). Ideja tāda, ka pēc tam tu vari tās pudeles un bundžas nodot un to nodokli (laikam no 0.5 līdz 2 kronām par pudeli/bundžu) dabūt atpakaļ. Un nodot var veikalā speciālos pudeļu/bundžu bāžamajos caurumos.
Ar angļu valodu tur nav problēmu. To māk visi. Vismaz man tā likās.
Ja ir iecerēts staigāt pa muzejiem, tad izdevīgāk par ~ 26 Ls ir iegādāties StockholmCard, ar kuru var arī braukt sabiedriskajā transportā bez maksas, izbraukt ar kuģīti un apmeklēt daudzus muzejus bez maksas.
Veikalā alkoholu tirgo no 18 gadiem, SystemBolaget veikalos no 20.
Zviedriem ir labi attīstīta pārvietošanās ar velosipēdiem. Visur ir veloceliņi, pat ir speciāli luksofori riteņbraucējiem. Es, kā kājāmgājējs, iesaku pievērst uzmanību ietvei, pa kuru jūs pārvietojaties, bieži vien netīšām sanāc trāpīt uz veloceliņiem.
Dikti attīstīta ir ūdens satiksme. Kuģi, kuteri, jahtas, laivas cirkulē nepārtraukti. Par gaisa satiksmi varētu teikt to pašu. Vienīgi tur kuģveidīgos līdzekļus nomaina lidmašīnas un helikopteri.
1. daļa šeit.
2. daļa šeit.
Bildes Flickr’ā.
Paldies par uzmanību!