Nedēļas nogale Stokholmā (2. daļa)

2. diena

Kā jau tas mēdz būt, pēc nakts seko rīts. Un no rīta cilvēki ceļas augšā. Mēs nebijām izņēmumi. Miegs bija ļoti salds. Dažam labam pat tik salds, ka bija pamanījies aizmigt ar visām drēbēm. Man gan joprojām ir liela pārliecība, ka tam bija savi ārējie faktori, kas pēc formas atgādināja pudeli. Bet nu, ok, sīkumos neiedziļināsimies. Klāt bija otrā diena Stokholmā. Diena, kurā bija nolemts kultūras un inteliģences vārdā apmeklēt arī kādu muzeju un turpināt slūpēt ielas. Izberzuši acis un nomazgājuši savus skaistos ķermeņus, devāmies uz metro staciju Bredang, kur sagaidījām metro un maucām uz Karlaplan staciju, jo uz tās salas atrodas daudz muzeju, un vēl tāds kulturāli izglītojošs un IQ palielinošs objekts kā atrakciju parks Grona Lund. Pirms tam vēl iegājām vietējā Bredang‘as lielveikalā, lai ievērtētu, vai tur atradīsies kaut kas vakariņām.

Izkāpuši Karlaplan stacijā, saprotam, ka nav lāgā ēsts šodien, tāpēc ejam garām lielai ēkai, kur notiekti jābūt kādai ēstuvei. Visur reklāmas, reklāmas, reklāmas, bet veikalam ieejas ta’ nav. Aizejot līdz galam ieraugām, ka uz stūra ir Makdonalds, nav vairs divu domu, jāiet stūķēt Big Mac komplekts, kurš izmaksāja ~Ls 3.85. Stumjot rīklē burgerus, Makdonaldā ienāca divi čaļi ar vārdiem: – Esam klāt! Jā, savējie ir it visur. Pēc taukvielām bagātās maltītes uzrodas arī ieeja lielveikalā, jo tā izrādās savienota ar Makdonaldu. Ziņkāres dzīti, veicām veikalu izpēti. Ātri vien Jura acs apstājās pie uzraksta SystemBolaget. That’s right! Visiem nez no kurienes parādījās pozitīvas emocijas, laikam būs bijis garšīgs burgeris. Iegājām ievērtēt cenas. Kā jau tas bija gaidīts – cenas nepatīkamas. Alus izvēle beidzot bija daudz plašāka, bet te atkal otra galējība. Manā alus patērētāja uztverē normālam gaišajam alum jābūt ap 4 – 5 grādu stipram, bet tur lielākā daļa gāja pāri pieciem un pat varēja atrast spridzekļus ar 10 grādiem. Tā kā bija rīts un priekšā tāls ceļš, roka necēlās mugursomā stūķēt pudeles un staigāt ar tām apkārt visu dienu. Domājam, ka nopirksim vēlāk, bet tavu neražu, veikals strādā līdz 15 un uz to laiku mēs nepaspēsim. Pārējie veikali, kā pie mums – kurpītes, sporta blūzes, sporta kedas, sporta priederumi, apģērbs visiem izmēriem, interjera priekšmeti un kāda pārtikas prece. Izvēlamies doties tālāk, pa ceļam piestājot pie kārtējās strūklakas. Tā kā blakus tai bija bankomāts, Juris steidzās izņemt naudu. Izrādījās, ka kartes dabūšana caurumā var sagādāt zināmas problēmas. Un tas viss tikai tāpēc, ka zviedri neizskaidrojamu iemeslu dēļ izdomājuši, ka kartes jābāž ar magnētiskās lentes pusi uz augšu, it kā jau nekas sarežģīts, bet , kamēr to atklāj vienkāršais latviešu cilvēks, kurš visu mūžu ir pieradis bāzt caurumos citādāk, vo, tas jau ir laikietilpīgs process.

Kad Juris veiksmīgi bija ticis pie kronām, varējām soļot uz priekšu. Pēc pārsimts metriem kādā skatlogā ieraudzījām Ferarri. Izbrīns un siekalaina interese pēkšņi bija visiem. Sarkans Ferarri, ōō, vēl viens sarkans Ferarri, wow, Maserati un vēl daži Ferrari. Kas diez te dzīvo? Un tad ieraudzījām, ka esam pie Ferrari un Maserati autosalona. Jā, salons atradās vienkāršā ķieģeļu ēkā, grūti bija iedomāties, ka kāds tur varētu izdomāt iestumt tādus glaunus autiņus. Bija interese ieiet, taču salons bija ciet. Ar nelielu rūgtumu sirdī turpinājām ceļu uz nosprausto mērķi.

Mūsu ceļš apstājās pie tilta, kas ved uz salu, jo tur notika kaut kāds gājiens. Tā kā tur nebija džeku iespīlētos topiņos ar visai sievišķīgu uzvedību, tad nospriedām, ka praids tas nav. Pēc gājiena dalībnieku uzvedības šķita, ka kaut kur notiks kāds koncerts. Kā es to zinu? Viņi ejot aktīvi dziedāja. Attapīgi, vai ne?

Pēc pārdesmit minūšu gaidīšanas beidzot varējām soļot uz muzeju. Primārais bija apskatīt Vasa muzeju, jo, esot Stokholmā, ir grēks to neapmeklēt, un mēs negribējām būt grēcinieki. Pāri tiltam labajā pusē arī slējās milzīgā ēka, kurā atrodas vienīgais saglabājies 17. gadsimta kuģis. Vēsturi neatstāstīšu, to droši varat atrast internetā. Ja nezināt, kur ir internets, tad visticamāk jūs šo rakstu nemaz nelasāt. Iegājām muzejā, un man bija visnotaļ liels pārsteigums par cenām. Ieeja man, kā pieaugušajam, izmaksāja ~ Ls 7. Ja būtu bijis tik attapīgs un būtu paņēmis līdzi studenta karti, tad iekšā tiktu uz pusi lētāk. Lai gan neesmu pieradis pie šādām muzeju cenām, bet izglītības un kultūras vārdā nācās samierināties. Nu muzejs iespaidīgs, kuģis vēl iespaidīgāks. Septiņos stāvos izvietots viss par un ap Vasa burinieku. Ko mēs darījām muzejā? To, ko dara muzejā. Pētījām eksponātus un fotogrāfējām. Apgaismojums gan tur tāds ne pārāk labs, jo mana ziepjutrauka zibspuldze dikti izkliedējās, un bildes tādas nekādas sanāca. Jautrus brīžus sagādāja kāda korejiešu (vai citu aziātu) tūristu grupiņa. Pirmkārt, viņi mums vienubrīd nepārtraukti trāpījās aiz muguras, otrkārt, pie katra eksponāta viņi pavadīja ~ 10 sekundes un, treškārt, citēšu viņu gidi – “Ķa ķa ķa ķa ķa!“. Tāda man izklausījās saruna.

Vasa muzejā mūsu 5 cilvēku banda pašķīrās, jo daļai vajadzēja atrast valūtas maiņas punktu, lai varētu pilnvērtīgi izdzīvot vēl pusotru dienu Zviedrijā. Trīs cilvēku sastāvā turpinājām pētīt salu. Nogājām garām dažiem muzejiem un bijām klāt atrakciju parkā. Diemžēl biju palicis vienīgais entuziasts, kam organismā bijis stipri iztrūcis adrenalīns un kurš bija gatavs spiegt kā maza meitene pie zobārsta. Tā kā viens pats negribēju vazāties pa parku, paliku gribot, ar cerību, ka atbrauksim nākošajā dienā un ar vēl lielāku cerību, ka no pieciem cilvēkiem būs kāds līdzīgi domājošs. Nu neko, jābrauc uz centru meklēt mūsu valūtas mahinatori.

Pa ceļam nonācām pie Ūdens muzeja, bet necēlās roka dot Ls 5.60 par ieejas biļeti, tāpēc turpinājām ceļu uz Karlaplan metro staciju, noejot garām Ferrari un Maserati autosalonam, kur tieši tobrīd viens (es pieļauju, ka materiāli nodrošināts) cilvēks nopirka sev sarkanu, skanīgu, burvīgu, grandiozu, skaistu Ferarri. Labi dzīvojam Zviedrijā.

Interesanti, ka ieejot metro stacijā un nonākot gala punktā, kurā tu jau vismaz reizi esi bijis, virszemē vienmēr iznāksi pa citu ieeju/izeju nekā pirms tam un tad mēģināsi pāris minūtes noteikt savu dislokācijas vietu. Tā mums gadījās regulāri. Pēc nelielas pastaigas satikām savējos pie Ahlens centra. Biju jau gatavs doties pazemē pēc vājaliem, kad Mareks ar Mārtiņu saka, ka viņi iepirkušies tepat blakusesošajā SystemBolaget bodē. Veikalu slēdz 15:00, pulkstenis rāda 14:45. Ir laiks rīkoties. Ieejot veikalā, redzams bardaks. Tā gadās, kad valsts kontrolē alkohola tirdzniecību. Tā kā rindas bija milzīgas un pārvietošanās iespējas visai ierobežotas, tad ķēru pirmos alus, kas bija pa rokai. Varbūt roka neveiksmīga, varbūt visa produkcija viņiem tāda, bet biju trāpījis tikai uz vienu garšīgu alu.

Mārtiņš ar Mareku padalījās savos iespaidos, kamēr bijām šķirti un ieteica iet pasēdēt laukumā uz trepītēm, kur viņi pirms tam jau bija sēdējuši. Tā teikt, pasēdēsim, atpūtīsimies, iedzersim alu. Kad nonācām laukumā, kur jau uz trepēm sēdēja pārsimts cilvēku, nosēdāmies starp citiem jauniešiem un tad tik pamanīju, ka šajā teritorijā ir kas īpašs – tur esošajiem cilvēkiem ausīs, degunā un uz sejas bija vairāk bleķu nekā Liepājas Metalurgā. Bijām trāpījuši alternatīvo cilvēku zonā. Citiem ausīs tik lieli caurumi, ka roka iet cauri. Kamēr neviens mūs neaiztiek, turpinājām sēdēt. Attaisījām pudeles un tad tik domājām, vai vispār sabiedriskā vietā drīkst to darīt. Apkārt staigāja likumsargi un kaut ko cītīgi vēroja, sirds sitās straujāk, skatiens vēroja katru likumsarga soli, spriedze auga, neizturējām – savācām pudeles un pazudām.

Tās iztukšojām pārsimts metru tālāk gājēju ielā uz soliņa. Tur arī pastaigājām pa veikaliem un sapirkāmies suvenīrus. Aizgājām līdz Karaliskajai pilij (patiesībā neapzināti, jo vienkārši kaut kur gājām) un štukojām tālāko rīcības plānu, kas apstājās pie tā, ka jādodas uz hosteli un ezera krastā jāpadzer aliņš. Aizgājām līdz tuvākam metro, nobraucām vienu pieturu līdz T-Centralen un pārsēdāmies mūsu līnijā. Starp citu, nemēģiniet metro vagonā veikt tādus akrobātiskus trikus kā deguna kasīšana, turoties pie sava iepirkuma maisiņa, jo metro mēdz strauji bremzēt, un pirmais Ņūtona likums ir nepielūdzams. To praksē pārbaudīja Mārtiņš, kad brutāli ar mugursomu iebrauca sejā kādam zviedram. Pēc atvainošanās nopriecājāmies, ka šis cilvēks nebija tendēts uz vardarbību, jo dabūt pa nāsīm Stokholmā jau nu vismazāk gribējās.

Pēc aptuveni 25 minūšu ilgas braukšanas te pa pazemi, te pa virszemi bijām klāt stacijā Bredang. Tā kā gribēšana taisīt vakariņas nevienam nebija, gājām ievērtēt vietējo picēriju. Kur šefpavārs izrādīja ārkārtīgu laipnību. Pats pasniedza picu un pēc picas pasniegšanas no viņa mutes skanēja – Bon apetit! Diezgan lauzītā angļu valodā viņš centās noskaidrot, no kurienes mēs esam. Tas viņam izdevās. Un pārmija dažus vārdus krieviski ar mums. Pats atzina, ka esot mūs par poļiem noturējis. Un pats esot slovāku izcelsmes, ja pareizi sadzirdējām. Ejot prom, atkal izrādīja ārkārtīgu pateicību un lielu laipnību, ka mēs šeit esam iegriezušies.

Tālāk jau veikala apmeklējums un vakars uz pie ezera.

1. daļa šeit.

23. Maijs, 2009 plkst. 12:13
Kategorija: Ceļojums, Savējais