Nedēļas nogale Stokholmā (1. daļa)

Ievads.

Kad dzirdēju, ka Ryanair piedāvā lētus lidojumus, tas ir, brīžiem pat sākot no smieklīgiem Ls 0.01 vienā virzienā, tad bija pienācis laiks beigt pastāvēt pie tās tautas daļas, kam tantes no 2. korpusa sastāstījušas, ka viss tiks aplikts ar padsmit nodokļiem un nekādā ceļojumā tu neaizbrauksi, un ar saviem santīmiem var apskriet apkārt mājai, tāpēc nācās okšķerēt. Līdz šim tālāk par Sāmsalas klintīm Igaunijā un Klaipēdas delfīniem Lietuvā nebiju ticis, tāpēc vēl jo vairāk bija vājprātīga gribēšana izrauties kaut kur ārpus Baltijas. Pēc intensīvas domāšanas dažu nedēļu garumā bija palikuši divi varianti – ar prāmi uz Stokholmu vai ar Ryanair uz kādu no tuvajām valstīm. Veicot dažas iesākumā neveiksmīgas diskusijas ar draugiem, beigu beigās tika nolemts, ka pie pirmās izdevības jāķer lētās lidmašīnas biļetes, jo trīs no mums ne reizi vēl nebija pacēlušies augstāk par dažiem desmitiem metru. Līdz šim mans augstākais punkts – Gaiziņkalns.

Skaistā 27. marta rītā ieraudzīju, ka pa 3 Ls var nokļūt Stokholmā un par tikpat naudiņām arī atpakaļ. Ar steigu apzvanīju potenciālos līdzbraucējus un sāku veikt pirkuma procedūru. Kādas 5 reizes ryanair.com mani brīdināja, ka esmu par lēnu un lika visu sākt no jauna, jo datus, redz, drošības nolūkos vajag ātri savadīt. Beigās jau kā Raimonds pie klavierēm bliezu pa tastatūru, un biju gatavs veikt maksājumu ar VISA karti, bet, še tev, mana summiņa dubultojas. Ievēroju, ka ar VISA Electron tādi negaidīti brīnumi nenotiek. Tā kā mans VISA Electron konts bija sauss kā mute pēc vētrainas piektdienas, nācās meklēt naudas iemaksas bankomātu. Kad visas manipulācijas ar naudām biju paveicis, beidzot varēju veikt maksājumu, bet vienmēr vajag kaut kam noiet greizi, tas laikam ir pavisam dabisks un konstanti nemainīgs process – ryanair.com ilgi lādējās, lādējās un beigās izmet paziņojumu, ka transakcija neizdevusies. Bet uz e-pastu atnāk vēstule, ka lidojums Confirmed. Skrēju uz bankomātu lūkot, vai tiešām uz konta naudiņas vairs nav … un nebija arī. Pieļāvu domu, ka, ja jau reiz naudu man noņēmuši, tad lidojums tiešām Confirmed.

Tā kā biļetes bija pirktas uz 15. maiju, tad ar Stokholmas izpēti interneta vidē nesteidzos, bet reiz jau tas laiks pienāca, jo vajadzēja meklēt, kā no Skavsta lidostas tikt līdz Stokholmai, jo tik vēlāk pamanīju, ka tas, ka tu lido uz Stokholmu var nozīmēt arī, ka tu lido 100 km tālāk, tad vēl vajadzēja zināt, kā pārvietoties lielpilsētā un kur galu galā pačučēt pa nakti.

Ja ar tikšanu no lidostas uz Stokholmu informācija bija ļoti labvēlīga, tad ar pārvietošanos un naktsmītņu meklēšanu tik vienkārši vis nebija. Sabiedriskā transporta biļešu un pārvietošanās sistēmu līdz galam neatkodu, tāpēc saistošs likās variants par 3 dienu Travel Card, kas ļauj pilsētas robežās bliezt ar metro un arī laikam ar tramvaju un vilcienu, cik tik uziet šo trīs dienu laikā. Naktsmītnes meklēju ilgi un daudz, jo gribējās tikt pēc iespējas lētāk cauri. Apskatīju entos hosteļus, entos kempingus un nošausminājos par tiem naktsmītņu devējiem, kuriem mājaslapā nebija ne pušplēsta vārda angļu mēlē, laikam jau interesē tikai lokālie klienti. Galu galā nonācu pie Bredang Hostel. 750 kronas (viena nakts) par istabiņu uz 6 cilvēkiem likās visnotaļ demokrātiska summa, lai gan beigās aizbraucām piecu vīru sastāvā, kas nedaudz sadārdzināja iespēju pagulēt, bet tik un tā summa palika demokrātiskākā no visām. Rezervācija notika ar tik modernu lietu, kā e-pasta starpniecību.

Dažas dienas pirms izlidošanas Flygbussarna mājaslapā iegādājos divvirzienu autobusa biļetes 5 cilvēkiem. Izprintēju. Pirms tam vēl ryanair.com lapā veicu Online Check-In, lai nebūtu lidostā lieki jātērē laiks un finanses. Izprintēju. Dienu pirms piektdienas (tiem, kas nav attapīgi – tā ir ceturtdiena) valūtas maiņā tiku pie 500 kronām, rēķinājos, ka ar to var nopirkt TravelCard un samaksāt par nakšņošanu. Pārējo naudu atstāju kredītkartē. Piektdienas rītā ceļojums ar izprintētajām biļetēm varēja sākties.

1. diena.

Piecos no rīta savācamies un ar mašīnu dodamies no Ventspils uz Rīgu. Izlidošana it kā tikai 10:30, bet ja nu riepa pārplīst, ja nu govs sasit radiatoru, ja nu Čaks Noriss aizšķērso ceļu, tāpēc izbraucam ātrāk. Pa ceļam redzējām, ka Tukuma aplī McDonalds kravas autiņš bija, tā teikt, izvēlējies taisnu virzienu un atradās apļa viducītī. Pārējais ceļa gabals tikpat vienmuļš kā parasti – koks, koks, stabs, stabs. Park & Fly zonā novietojām auto un tikām bez maksas(!!!) nogādāti lidostā pāris minūšu laikā. Man, pirmoreiz esot lidostā, protams, interesanti šķita visu vizuāli smalki izpētīt. Zin’ kā, pirmā reize tomēr. Kaut kas jauns un līdz šim neizjusts. Pirmo ar lielu atvieglojumu izbaudīju tualeti. Pēc tam kādu laiku pasēdējām autobusa pieturā un pavērojām Rīgas rīta rosmi. Kad pulksteņa laiks tuvojās vārtu aizvēršanai, devāmies meklēt, kur, kas un kā. Dezinformācijas dēļ paspējām arī lieki nostāvēt Check-In rindā. Muitas zonā neviens no mums nepīkstēja, turklāt rokasbagāžas smagumu un dimensijas arī neviens nepārbaudīja. Pēc tam devāmies izpētīt Tax Free zonu. Skaisto cenu dēļ tika iepirktas stikla pudeles ar alkoholam raksturīgu aromātu. Pačurājām, pasēdējām, pavērojām citus cilvēkus un drīz vien jau kāpām lidmašīnā.

Atkal klāt vēl viena pirmā reize. Jā, pirmā reize lidmašīnā. Iekārtojāmies pie spārna, noklausījāmies instrukcijas, padomājām par izpletņu trūkumu, un pats personīgi morāli sāku gatavoties pacelšanās procesam. Vienīgais patīkamais bija lidmašīnas ieskrējiens, pēc tam mans organisms vairs nespēja sajust komfortu jaunajā vidē. Ausis uzreiz neaizkrita, varbūt tāpēc, ka gremoju kožļeni, bet pašā augšā manīju, ka, norijot siekalas, mainās skaņas uztvere, tātad nemanot tomēr bija aizkritušas. Galva dulla pēc vella, brīžiem pat stulba dezorientācija, turklāt galva sāka mijiedarboties ar kuņģi, par laimi ne pārāk spēcīgi. Skats jau brīnišķīgs no augšas, i Kolkas ragu redzēju, i Sāmsalai uzmetu aci. Neilgi pirms nolaišanās laikam trāpījām kādās gaisa bedrēs, jo lidmašīnas kratīšanās atgādināja braucienu pa granķirofku Popes pagastā. Šoreiz gan uznāca doma, ka gals klāt, turklāt bija pamatotas aizdomas, ka drošības josta nav glābēja, kad no vairāku kilometru augstuma tu triecies pret zemi. Bet viss bija kārtībā, tā bija tikai viltus trauksme manā dullajā galvā.

Pēc nosēšanās veiksmīgi aklimatizējāmies no pārdzīvojumiem, kurus gan atklāti neviens netaisījās izrādīt. Izgājām cauri lidostai, atkal pačurājām, turklāt pamanījāmies to izdarīt, kad pa tualeti šiverēja apkopēja, bet tas jau nevienam netraucēja. Devāmies ārā meklēt Flygbussarna autobusu, tas tika izdarīts uzreiz pēc iziešanas no lidostas, jo pietura ir gandrīz pie durvīm. Vienīgais kompānijas biedrs, kas loterijā ir vinnējis plaušu, ievilka dūmu, pēc tam onkulis pārbaudīja biļeti, un tad jau ieņēmām autobusā kamčatkas daļu. Interesanti, ka autobusā ir jāpiesprādzējas, Latvijā līdz šim tik elementāri drošības pasākumi autobusos nebija novēroti. Tālāk jau sākās ceļš uz Stokholmu. Pirmais, kas mani patiešām pārsteidza, bija ceļu kvalitāte – neviena ielāpa uz šosejas, nevienas sasodītas bedres, ceļš gluds kā …emm… gluds sievietes dibens, turklāt visu ~100 km garumā, tāpat visa ceļa garumā bija drošības barjera, un aiz tās vēl žogs, lai kāds alnis, briedis vai cits ķengurs neizdomātu pārbaudīta tava auto radiatora izturību un stikla plaisāšanas koeficientu. Uzreiz nāk prātā doma – Šleser, kāpēc pie mums tā nav?!

Cik nu to dabu pa autobusa logu varēja redzēt, bet nu secinājums tāds, ka ir daudz egļu, daudz mežu, daudz ūdens un daudz klinšu. Ceļš ilga 80 minūtes, patiesībā tā arī nezinu, kurā brīdī iebraucām Stokholmā, jo nekādas norādes par to nevēstīja, bet tas tomēr ir sekundāri, jo pirmais iespaids par pilsētu – very nice. Izkāpām City Terminalen centrālē un gājām meklēt TravelCard‘us. Tos atradām Pressbyran bodē un par 200 kronām tikām pie tiem, tur arī tika nopirkta tāda mūsdienīga ierīce kā Stokholmas karte. Laiks bija brīnišķīgs, savā džemperī un vējjakā jutos kā eskimoss Sahāras siltumnīcā, kurā ieslēgts elektriskais sildītājs, tāpēc atļāvos mazliet izģērbties. Sākumā kartes sniegtās priekšrocības neizmantojām, jo vienkārši gājām, kur acis rāda un kājas nes, un ātri vien nonācām mazā ielā, kur daudz cilvēku neapgrozījās. Tas, protams, norādīja uz to, ka īsti uz tūrisma maršruta mēs neesam. Pēc pārsimts metriem jau bijām klāt pie lielas ēkas, izskatījās jau iespaidīga, tikai vēl šobaltdien neviens nav pamanījies noskaidrot, kādas funkcijas tā pildīja un pilda. Tas mūs dikti neuztrauc, jo primāri tomēr skatījām visu pilsētas peizāžu kopumā, neiedziļinoties detaļās. Gājām garām metro līnijai, brīžiem sanāca noraustīties, jo metro nav nekāds garāmbraucošs zirga pajūgs, metro uz priekšu iet kā Šumahers savulaik. Nokļuvām vēl pie dažām skaistām ēkām, arī nezinām, kas tās bija, bet bildes skaistas sanāca. Pie ūdeņiem arī tikām, un turpinājām iemūžināt kadrus. Protams, vēlāk varēja redzēt, ka tās vizuāli skaistākās bildes izbojā personas nespēja pretoties saules gaismai, kā rezultātā, izskatās, ka cilvēks guļ stāvus. Sekoja brīdis, kad prasījās iestiprināties. Ar ēdamo, protams. It kā jau Stokholma liela pilsēta, bet mēs mistiskā kārtā bijām pamanījušies iet pa maršrutu, kur neviena veikala nebija. Tāpēc nācās brist dziļāk, nevis tikai staigāt gar krastmalu. Drīz vien atrodam veikalu, ejam iekšā, bet redzam, ka kaut kas nav riktīgi ar veikala izvietojumu, izrādās, ka bijām iegājuši caur izeju. Veikalā oda tāpat kā SuperNetto, varbūt pat vēl par dažiem puvušiem tomātiem vairāk. It kā jau veikalā bija viss nepieciešamais, tikai kaut kā haotiski izvietots, turklāt zviedri laikam mīl pusfabrikātus, jo to tur netrūka. Gandrīz visus produktus pamanījušies saspiest un salikt alumīnija tūbiņās. Baigi slāpa, tāpēc nopirku sulu. Citi vēl iegādājās kaut ko gremojamu. Ejot pie kases, kasieris uzsauc – Hei! Juris samulst, apstājas un nesaprot, ko izdarījis nepareizi. Pārdevējs vēlreiz saka – Hei! Izrādās, ka tas ir sveiciens. Sapratis, ka mēs neesam vietējie puikas, pārdevējs uzreiz mauc pa angliski. Kad pienāk mana kārta norēķināties, velku ārā karti un spraužu aparātā, un, johaidī, tur man viss rādās zviedru valodā, starp nezināmas izcelsmes vārdiem izburtoju PIN, tāpēc atļāvos spiest PIN kodu, tā kā nezināju, kad varu vilkt karti ārā, sagaidīju komandu no pārdevēja. Vēlāk jau iemanījos bez palīdzības tikt galā. Tālāk vajadzēja atrast kādu vietu, kur ieturēt nopirktās hamburgermaizītes un kaviāru tūbiņā. Izdevās kādā sānieliņā atrast vietu maltītei. Tā kā izsalkums darīja savu, bija dziļi vienlaga, ka apkārt pilns ar logiem, no kuriem mūs varētu pētīt zviedru cilvēki. Laikam bijām trāpījušies kādā īpašā rajonā, jo apkārt apgrozījās pēc skata čigāniem līdzīgi cilvēki. Pēc pusfabrikāta piebeigšanas atkal devāmies, kur acis rāda. Gājām, gājām un ieraudzījām, ka aiz loga sievietes, izslējušas krūtis, nodarbojas ar jogu, nospriedam, ka nākamreiz būs jāpaēd tepat. Tālāk nonācām pie strūklakas, kurā bija attēlots kāds specīgs, muskuļots, labi trenēts vīrietis, kurš cīnījās ar ūdeni spļaujošiem krokodiliem. Tālāk jau ceļš noveda līdz muzejam, kuru nosaukumu esmu pamanījies aizmirst, atceros, ka blakus bija ceļazīme ar uzrakstu Ej moped. Velkot paralēles ar latviešu valodu, publiski piesmējām zīmi. Dziļi vienalga ko par mums padomāja zviedri. Tad kāpām augšā pa stāvu ceļu un, ejot garām Makdonaldam, nonācām diezgan augstā vietā (visai loģiski, ņemot vērā, ka kāpām uz augšu), no kuras pavērās iespaidīgs skats uz ostas akvatoriju un pilsētu. Turpināju uzņemt attēlus ar savu necilo Olympus, kurš attēla kvalitāti izvēlējās vien pēc sev zināmiem principiem. Nekad nemetiet savu fotoaparātu pie zemes! Ieraudzījām trepes un kāpām vēl augstāk. Atradām vēl vienu strūklaku un apsēdāmies pētīt karti, lai zinātu aptuveno atrašanās vietu, pēc visa spriežot joprojām bijām Stokholmā. Pēc pīppauzes atradām vēl vietu, kur augstāk uzkāpt, lai gan kāju muskuļi par to nebija sajūsmā. No turienes pavērās vēl labāks skats. Atkal veicu vairākus fotouzņēmumus. Domājām braukt lejā ar liftu, bet prasa 10 kronas no viena cilvēka. C’mon, tur tak aliņš sanāk! Būdami sportiski čaļi, kāpām lejā ar kājām. Bija pienācis laiks iemēģināt metro. Atradām tuvāko staciju un devāmies pētīt līdz šim nezināmo un neizpētīto transporta veidu. Noskatīju, kā zviedri rīkojas ar tām kartiņām un sekoju piemēram, novilku karti caur to vietu, kur jānovelk, un biju otrā pusē. Pārējie šo procesu bija palaiduši garām un kartiņu stumdīja nepareizos veidos un virzienos. Nācās man iet palīgā ar savu tikko apgūto meistarību. Tālāk sekoja metro sistēmas izpēte, un izdomājām, ka jābrauc uz galveno centrāli – T-Centralen, jākāpj ārā un jāiet meklēt kāda bode, kur, kā pienākas latviešu puikām, nopirkt alu, lai vakarā atzīmētu piektdienu. Trāpījām īstajā caurumā un pa lielu eskalatoru devāmies pazemē. Pēc pāris mirkļiem metro klāt. Viss apkārtējais kopskats kā tipiskā Holivudas grāvējā, vēl tik trūka muskuļots Arnolds ar pusautomātu un lēkājošs Žans Klods, kas publiski piekauj teroristus ar 14 sitieniem pa seju un vienu pa kājstarpi. No T-Centralen devāmies lūkot kādu lielveikalu. Ieraudzījām ēku, no ielas izskatās, ka dāmu šmiņķi un vešiņa vien tur ir. Pārējie saka, ka jāiet iekšā. Es gan neesmu sajūsmā par iespēju starp stringiem un krūšturiem meklēt kaut ko ēdamu, it īpaši, kad tie stāv plauktā, nevis kādai mugurā. Bet izrādās, ka veikals turpinās arī pagrabstavā, kādus 2 stāvus uz leju, tur arī atradām pārtikas bodi. Ja pirms tam lasīju, ka pārtikas cenas esot līdzīgas kā pie mums, tad iesaku tam cilvēkam vēl pāris reizes pārdomāt sacīto un atkārtot reizrēķinu tabulu. Viss ir dārgāks. Baltmaize ~Ls 1.40, dažas atejas papīra biezuma gaļas šķēles ~ Ls 1.40, apelsīnu Fanta 0.5 ~ Ls 0.90,  lētākais piens 1L ~ Ls 0.70, Marlboro ~ Ls 3.50, siers tiek tirgots liels gabalos, protams, dārgi, pilns ar pusfabrikātiem. Andris bija spēcīgi sašutis, ka ir pienācis tas brīdis, kad siers būs jāēd izspiests no tūbiņas. Vienīgais, kas man likās līdzvērtīgās cenās, bija apģērbs. Bet tas tā, šoks bija pie alus plaukta. WTF? Neviens alus nav stiprāks par 3.5 grādiem. Latvijā pēc kefīra pat čuras ir stiprākas (tas ir tikai pieņēmums). Turklāt, piemēram, Carlsberg varēja būt gan 2.8 grādi, gan 3.5, turklāt cenas starpība bija savi 20 santīmi. Vēlreiz – WTF? Kas tā smejas par alu? Un izvēle pavisam čābīga. Četras bundžas vietējā alus man izmaksāja ~3.50 Ls. Kā vēlāk izrādījās, Zviedrijā stiprākus dzērienus var nopirkt speciālajos SystemBolaget veikalos. Kāpām atpakaļ metro un devāmies meklēt rezervēto hosteli. Izkāpām ārā stacijā Bredang un sekojām zīmēm. Atradām samērā veiksmīgi, lai gan sākumā pagājām garām, jo negaidījām, ka pēc ārpuses necilā vienstāva ēka varētu būt hostelis, bet neskati vīru pēc cepures, iekšā viss bija prīmā. Pat ļoti mājīgi. Vakars pagāja dažu indivīdu zoles apmācībā un blakusesošā ezera apskatē. Zviedru alus garšoja … patiesībā negaršoja. Laikam ogļskābās gāzes cehs atrodas blakus alusdarītavai, to nebija žēlojuši, pildot bundžas. Starp citu, pie ezera ir jāuzmanās no kokiem. Tie skrien virsū, man viens uzskrēja.

20. Maijs, 2009 plkst. 19:09
Kategorija: Ceļojums, Savējais