Kāpēc es spēju iztikt bez Twittera?

“Un tas nebija nemaz tik grūti,” nodomāja Savējais, kad sāka rakstīt šo ierakstu, jo jau labu laiku šeit mita dziļš klusums. Idejas patiesībā ģenerējas nemitīgi, bet vienmēr es bez piepūles atrodu iemeslu, lai šeit par to skaļi nerunātu. Turklāt šobrīd situācija apkārt atrodas zem politekonomiska spiediena, un kāds mans nepareizs vārds vēl pamanīsies sūdus sataisīt. Nē, ne, to pataupīsim labākiem laikiem.

Vērojot ārprātīgo aizraušanos ar Twitteri, es pieķēru sevi pie domas – “C’mon, visi to dara! Tas ir forši! Tev arī tā vajag. Draugos arī visi tagad kaut ko līdzīgu dara. Tas ir riktīgi labais. Saņemies, čali!” Bet tajā pašā laikā otra balss (jā, man viņas iekšā ir ļoti daudz) īsi un kodolīgi pateica – “Tev nav laika jaunām muļķībām.” Un tā arī ir. Pietiek ar to, ka nekur.lv man aizņem lielu dienas daļu. Tāpat vienubrīd to aizņēma bezbēdīgais un vērtīgu informāciju nesniedzošais fmylife.com, bet tam esmu ticis pāri. Biju sācis apmeklēt lasi.lv, bet arī tas sāka ēst manu dārgo laiku, un pametu šo nodarbi, turklāt tas veiksmīgi dublējas ar nekur.lv.

Kāpēc es negribu vīteroties? Tāpēc, ka tā būs daudz liekas informācijas uzņemšana, turklāt skaidri zinu, ka pats neko noderīgu nevaru sniegt. Mani, goda vārds, neinteresē, cik bulkas Andrejs pusdienlaikā iestūma savā lielajā puncītī, neinteresē, kurā Rīgas tualetē tikko pačurāja Bruno, neinteresē, kādas krāsas zeķubikses šodien vilks Zane. Saprotiet? Neinteresē! Ok, ok, protams, ka var jau atrast arī kādu vērtīgu informāciju, bet tā procentuāli krietni vien atpaliek no vienkāršiem ikdienas ‘kā man iet un ko daru’ pierakstiem, turklāt agrāk vai vēlāk šī vērtīgā informācija parādīsies arī kādā portālā, emuārā, radio vai televīzijā.

Bet … ja Andrejam, Bruno un Zanei būtu emuārs, kurā viņi šos procesus spētu aizraujoši, emocionāli un daiļskanīgi izklāstīt vairāk nekā 140 simbolus, tad es varētu pievērst uzmanību arī viņiem, jo tā jau ir māksla.

Ar cieņu, moderni konservatīvais Savējais.