Kā nepareizi lasīt vīngliemežus #3

Ja jau reiz ir iesākts, tad arī vajag nobeigt visas peripētījas, kas norisinājās visnotaļ amizantajā vīngliemežu lasīšanas procesā.

Pēc tam, kad onkulis no visas sirds bija izbļaustījies savā multinacionālajā leksikā, un draugi jau bija šķērsojuši pļavu un nozuduši krūmu dzīlēs, bija pienācis laiks apstāties un apdomāties, ko teikt vecākiem un vai vispār to būtu veselīgi darīt. Pie kopsaucēja neviens nenonāca, turklāt atlika cerēt, ka vecais draugs neies uz to veikalu, kurā strādā Edgara mamma, un nesāks viņus meklēt vienas rūsējušas norādes dēļ. Atvilkuši elpu un nomierinājuši sakairināto nervu sistēmu, visi saprata, ka skrējuši mājām pretējā virzienā. Tā kā viņiem īsti nebija pārliecības, kādas ir viņu ģeogrāfiskās koordinātas, atlika meklēt sliedes, pa kurām tika sākta bagātīgā gliemežu lasīšana. Kā izrādījās, atrast tās bija tikpat viegli kā uzzīmēt krāniņu uz sienas. Dzelceļš atradās līdzās ceļam. Tā kā onkuļa lamāšanās bija iedzinusi nelielu bijību, pie katras tuvojošās mašīnas visi trīs metās krūmos. Tas nav smieklīgi. Ko zin’? Varbūt onkulis ar bisi rokā tagad vizinās apkārt un meklē viņus. Un ne jau tāpēc, lai piedāvātu medību licences. Pēc pāris stundām visi bija mājās. Gliemežu vietā mājās tika pārnesti pārdzīvojumi.

Šajā vietā stāsts varētu beigties, bet viss vēl tomēr turpinās. Pēc kādas nedēļas vai divām Edgars atnāk un paziņo, ka onka paciemojies viņa mammas veikalā, un rīt jālec velosipēdos, un 17:00 jābūt pie dīķa uz tādiem kā sabiedriskajiem darbiem, lai kompensētu morālo pāridarījumu, kas tika veikts noziedzīgi metot akmeņus pa onkuļa apsaimniekošanā esošo objektu. Garīgais galīgi pēc dirsas, bet nekas cits jau neatliek, kā braukt. Nākamā diena ir klāt. Visi trīs lec uz ērenpreisiem un dodas ceļā. Pēc nepilnas stundas, viņi ir pie sasodītās zīmes, kura joprojām norāda uz neko, krāsa praktiski nodrupusi un saglabājušies vien daži burti. Kur tad jūs bijāt? Mēs bijām pie dīķa vai vietas ar nosaukumu “e as i U k r ds 61 šana”. Dooh!
Apmetušies dīķa krastā un gaidīdami balta žiguļa parādīšanos pie apvāršņa, arvien vairāk runas sāka rosīties ap iespējamajiem darbiem. Dīķis jātīra? Varbūt apkārtne jāgrābj? Žigulis jāķīlē? Varbūt onkulis atbrauks ar bisi un vedīs uz mežu? Pulkstenis rādīja 17:00, bet no baltā VAZ ne smakas. Pēc 20 minūšu gaidīšanas tika nolemts doties prom. Lai onkulim dotu ziņu, ka viņi šeit ir bijuši, tika veiktas šādas instrukcijas – izvilkta no somas lapiņa ar pildspalvu un skaistiem burtiem tika rakstīts:

Mēs šeit bijām pulksten 17, bet jūs neieradāties.
Zēni, kas meta pa zīmi.

Un lapiņa tika atstāta plīvojot pie tās pašas nelaimīgās zīmes.
That’s all, folks.

14. Februāris, 2009 plkst. 18:04
Kategorija: Savējais