Tā diena drīz būs klāt. Ar milzīgu apetīti un ārprātīgi ļauniem nolūkiem pie mums tuvojas INVITATION un POSTCARD vīrusi. Āāā! [kliedz pūlis]
Viņi nav vienkārši. Tie ir paši briesmīgākie, ļaunākie, trakākie …briesmīgākie, iznīcinošākie …emm… ļaunākie, destruktīvākie, briesmīgākie visā interneta vēsturē. Āāā! Glābiet savus datus! Kā mūsu repa karalis reiz teica: – Slēp sā-vas mā-trī-cas!

Kad šie vīrusi iekļūs tavā datorā, tad ar līdzpaņemtajiem pneimatiskajiem āmuriem, durkļiem, pannām un no koka izgrebtajiem locekļiem, kā arī ar Čaka Norisa cienīgiem kaujas elementiem, iznīcinās jūsu “C” disku. Āāā! Vēl ļaunāk – tie apēdīs jūsu sistēmbloku un, izdarot elpu aizraujošu atraugu, ielīdīs atpakaļ vados, transformēsies bināru skaitļu virknē un turpinās savus ļaunos darbus pie kaimiņu Marģera, iznīcinot viņa datoru, un līdz ar to arī viņa aktīvi krāto pornogrāfiska rakstura videomateriālu kolekciju.

Bet hakeri gan ir jauka tauta. Šiem kompleksu nav. Viņi mierīgi aiziet pie Microsoft pārstavjiem un veic prezentāciju: – Labdien! Mēs te uztaisījām pašu briesmīgāko vīrusu. Drīzumā to palaidīsim internetā. Pasakiet cilvēkiem, lai uzmanās. Te, lūk, mūsu vizītkarte. Paldies!
CNN visu zinot, bet klusē, maitas! Sazvērestība?

Daži ieteikumi, lai izvairītos no briesmām:
1) pametiet valsti;
2) lietojiet pasta baložus informācijas apmaiņai;
3) palūdziet Bilam Geitsam jums uzinstalēt Linux’u.

Un atcerieties: When you type Google into the Google, you can break the Internet.

Es tā nesen nopietni padomāju – kāpēc man ir savs blogs? Es taču nekādu vērtīgu informāciju nesniedzu. Neko daudz par IT nerakstu, es nedzīvoju Āfrikā un neskrienu pakaļ žirafēm, es nepiedalos Lielā Hadrona Kolaidera izstrādē, neesmu seksīgākā izskata īpašnieks pasaulē un meitenes ar maniakālu iekāri uz mani neskatās. Tad kāda mārrutka pēc es te vispār tērēju savu laiku? Bet tad es ielūkojos spogulī, piemiedzu sev ar aci un sapratu, ka esmu kruts un ka par manu eksistenci ir jāzina arī tiem, kas dzīvo internetā. Turklāt man ir 11 regulārie lasītāji, kurus es pat visskarbākajos apstākļos nedrīkstu pievilt.

Tātad, lai šoreiz nebūtu tukša un sausa muldēšana, kas vairāk izskatās pēc slimīgas pašlepnuma celšanas , tad sniegšu informāciju, ka šogad 13. jūnijā Ogres estrādē atkal būs ATB (vismaz viņa lapā tā tiek rakstīts). Lai no Googles man tagad nāktu daudz cilvēku izdarīšu tā: ATB Ogres estrāde 2009 13. jūnijs Andre Tanneberger Extasy Ogre 2009. gada 13. jūnijs alus meitenes boobs dejas

Sākot iet skolā, biju visnotaļ pārliecināts, ka bērnus var ieņemt arī skūpstoties. Vēl līdz šim tas nav izdevies. Laikam jau nemaz nevar.

Ja jau reiz ir iesākts, tad arī vajag nobeigt visas peripētījas, kas norisinājās visnotaļ amizantajā vīngliemežu lasīšanas procesā.

Pēc tam, kad onkulis no visas sirds bija izbļaustījies savā multinacionālajā leksikā, un draugi jau bija šķērsojuši pļavu un nozuduši krūmu dzīlēs, bija pienācis laiks apstāties un apdomāties, ko teikt vecākiem un vai vispār to būtu veselīgi darīt. Pie kopsaucēja neviens nenonāca, turklāt atlika cerēt, ka vecais draugs neies uz to veikalu, kurā strādā Edgara mamma, un nesāks viņus meklēt vienas rūsējušas norādes dēļ. Atvilkuši elpu un nomierinājuši sakairināto nervu sistēmu, visi saprata, ka skrējuši mājām pretējā virzienā. Tā kā viņiem īsti nebija pārliecības, kādas ir viņu ģeogrāfiskās koordinātas, atlika meklēt sliedes, pa kurām tika sākta bagātīgā gliemežu lasīšana. Kā izrādījās, atrast tās bija tikpat viegli kā uzzīmēt krāniņu uz sienas. Dzelceļš atradās līdzās ceļam. Tā kā onkuļa lamāšanās bija iedzinusi nelielu bijību, pie katras tuvojošās mašīnas visi trīs metās krūmos. Tas nav smieklīgi. Ko zin’? Varbūt onkulis ar bisi rokā tagad vizinās apkārt un meklē viņus. Un ne jau tāpēc, lai piedāvātu medību licences. Pēc pāris stundām visi bija mājās. Gliemežu vietā mājās tika pārnesti pārdzīvojumi.

Šajā vietā stāsts varētu beigties, bet viss vēl tomēr turpinās. Pēc kādas nedēļas vai divām Edgars atnāk un paziņo, ka onka paciemojies viņa mammas veikalā, un rīt jālec velosipēdos, un 17:00 jābūt pie dīķa uz tādiem kā sabiedriskajiem darbiem, lai kompensētu morālo pāridarījumu, kas tika veikts noziedzīgi metot akmeņus pa onkuļa apsaimniekošanā esošo objektu. Garīgais galīgi pēc dirsas, bet nekas cits jau neatliek, kā braukt. Nākamā diena ir klāt. Visi trīs lec uz ērenpreisiem un dodas ceļā. Pēc nepilnas stundas, viņi ir pie sasodītās zīmes, kura joprojām norāda uz neko, krāsa praktiski nodrupusi un saglabājušies vien daži burti. Kur tad jūs bijāt? Mēs bijām pie dīķa vai vietas ar nosaukumu “e as i U k r ds 61 šana”. Dooh!
Apmetušies dīķa krastā un gaidīdami balta žiguļa parādīšanos pie apvāršņa, arvien vairāk runas sāka rosīties ap iespējamajiem darbiem. Dīķis jātīra? Varbūt apkārtne jāgrābj? Žigulis jāķīlē? Varbūt onkulis atbrauks ar bisi un vedīs uz mežu? Pulkstenis rādīja 17:00, bet no baltā VAZ ne smakas. Pēc 20 minūšu gaidīšanas tika nolemts doties prom. Lai onkulim dotu ziņu, ka viņi šeit ir bijuši, tika veiktas šādas instrukcijas – izvilkta no somas lapiņa ar pildspalvu un skaistiem burtiem tika rakstīts:

Mēs šeit bijām pulksten 17, bet jūs neieradāties.
Zēni, kas meta pa zīmi.

Un lapiņa tika atstāta plīvojot pie tās pašas nelaimīgās zīmes.
That’s all, folks.

Visnotaļ smieklīgi, bet šajā semestrī es kārtējo reizi esmu apsvēris domu pamēģināt sevi izglītot, respektīvi, nevis iet uz lekcijām, atsēdēt un pēc tam visu bezjēdzīgi no galvas kalt un turpat arī aizmirst, bet klausīties un izprast, jo izdarīju ārprātīgus secinājumus par sevi, kas vājus cilvēkus varētu padarīt emocionāli sensitīvus. Šajā sakarā man ir prieks, ka šajā semestrī būs lekcijas par man visnotaļ interesējošām tēmām – tīmekļa tehnoloģijām, respektīvi, HTML, XHTML, CSS, XML, CGI, JS, PHP, MySQL u.t.t, kā arī Tīkla OS.

Esmu apslimis. Zinu, ka tas tevi vismazāk interesē, bet pastāsīšu metodi, kā es to panācu un kuru nav vēlams atkārtot. Es labi apzinos, ka ir brīži, kad es ar prātu nedraudzējos. Nu uznāk, ziniet. Pie tā nav vainīgi ne vecāki, ne izglītības sistēma, ne valdības darbība. Ko tad es tādu esmu izdarījis? Nu, lūk, pagājušonedēļ gāju pirtī. Man ļoti patīk sēdēt pirtī un ievilkt plaušās karsto gaisu un izsvīdināt no sevis visu lieko, bet vēl vairāk patīk sēdēt, ja pie pirts ir arī kāda ūdnestilpne. Šoreiz tāda bija. Bet ir taču ziema, un gaisa temperatūra jau labu laiku bijusi mīnusos, kas dīķi bija padarījusi ieskautu ledus važās. Bet, vai tad tā ir problēma, kad tevī ir ielijis alus? Nav, un ar drauga-entuziasta palīdzību ņēmu talkā cirvi un vienos vienīgos slapjos šortos spītīgi mēģināju 20 cm biezā ledū dabūt caurumu. Jāsaka gan, ka neveiksmīgi. Es tiešām nelepojos ar sevi.

Trešā rindkopa. Tā kā pēc sesijas bija neliels brīvlaiks, gadījās arī apciemot skolu, kurai esmu veltījis 10 savus dzīves gadus. Apmeklējuma mērķis lielā mērā bija bijušās audzinātājas lūgums izpalīdzēt novadīt matemātikas stundu, kura notika datorklasē. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju, ka datoru ekrānos man pretīm veras Ubuntu. Ok, nekādu problēmu, bet jaunā matemātikas mācību metode ar visiem izrietošajiem uzdevumiem ir paredzēta pildīt Excel’ī, respektīvi, Windows vidē. Šajā sakarā būtu ļoti jauki, ja metodes izstrādātāji būtu padomājuši arī par Excel alternatīvu – OpenOffice SpreadSheets. Lai gan abas programmas ir ļoti līdzīgas, tomēr vienādas tās nav, un nereti kāda uzstādījuma meklēšana izvērtās par visnotaļ laikietilpīgu procesu, turklāt tie latviskojumi izcili spēj radīt apjukumu.

Turpinām manas gaitas neveiksmīgajā vīngliemežu lasīšanā. Pirmā daļa šeit.

“Sveiki, ” viņi atbildēja.

“Es skatos, ka jūs tādi lāga puiši. Izrakstīšu jums makšķerēšanas licences, ” saka onka.

Onkulis aiziet un meklē bardačokā lapu un rakstāmo. Atrod viņš aizgrauztu, nenodrāztu zīmuli, kura smieklīgais garums pazūd viņa resnajos, strādīgajos pirkstos, un kaut kādu izplēstu lapiņu, kurai patiesībā sen jau vajadzēja klejot pa kanalizācijas ceļiem.

“Es tā jūs tagad pierakstīšu, kā jūs visus sauc?”

Lai gan onkulis tāds visnotaļ mierīgas dabas izskatījās, draugiem radās šaubas, tāpēc nācās steidzami improvizēt, kas beigās neizdevās visai labi.

“Andris Āboliņš *, ” saka pirmais.

“Edgars Krūmiņš, ” saka otrais, nosaucot pirmā drauga īsto vārdu un uzvārdu.

Šajā brīdī kļūst mazliet neveikli, jo ir nosaukts īstais vārds un uzvārds vienam no trijiem draugiem, ko patiesībā nu it kā nevajadzēja darīt.

Pirmais atkal vēršas pie onkuļa: “Ā, jums vajadzēja tā kā man pasē rakstīts? Tad rakstiet Bruno Biezais, ” un viņš nosauc otrā čoma īsto vārdu un uzvārdu.

Smieklīgi, bet onka visu uztver saprotoši un mierīgi drukā tālāk.

Trešais draugs, saprazdams, ka abi pārējie sevi atklājuši tikai samainījušies ar identitātēm, nosauc savu īsto vārdu un uzvārdu, turklāt vēl pielabodams onkas nepareizi sadzirdēto uzvārdu.

“Kur jums vecāki strādā?” onkulis jautā.

Kāds neapdomāti izspļauj, ka mamma veikalā strādā.

“Nosauciet jūsu adreses?” onkulis turpina.

Tiek nosaukta kaut kāda adrese. Viens no viņiem uzstāj, ka nesauks savu adresi. Un šajā brīdī onkulim tas sāk nepatikt, tāpēc uzreiz spļauj ārā savus patiesos nodomus.

“Tā, zēni, es redzēju, ka jūs metāt pa zīmi. Esmu dīķa pārvaldnieks. Maksājiet man 15 Ls vai arī es iešu uz policiju.”

WTF? Tai zīmei sen bija Liepājas Metalurgā jābūt. Tur taču nekā nebija. Viņa pat 2.50 nemaksā.

Visi pastāv apstulbuši, un nākamajā momentā jau visi trīs draugi ir redzami pļavā.

“Hā, hā, mēs jums neīstus vārdus nosaucām, ” nokliedzas Edgars, lai gan saprot, ka gluži patiesība tā nav, un visi trīs skrien nezināmā virzienā, cik vien jaudas.

“Bļ*, jūs, mau*as!” miermīlīgais onkulis kļūst agresīvi rupjš.

… turpinājums būs.

* vārdus atļāvos izdomāt.

Gribu vai negribu, bet arī man ir jabūt tādam kā geekam (topošā kvalifikācija to pieļauj), un savu reizi jāpastāsta kaut kas tāds, kas vidējam latvietim neko neizsaka. Jau sākumā pateikšu, ka neesmu no tiem cilvēkiem, kam lielu gandarījumu un mežonīgi kaislīgu baudu stundas garumā sagādā pateikt Windows sucks, Linux rocks vai arī Windows rocks, Linux sucks. Te vēl klāt, protams, var piemest arī visas pārējās operētājsistēmas. Visam savi plusi un mīnusi, visam balts un melns, visam labais un ļaunais, visam roltons un kārtīga lauku soļanka.

Vērojot cilvēku siekalaino aizrautību ar bezmaksas dalīto Windows 7 Beta versiju, es neatradu nevienu iemeslu, kāpēc es nevarētu piederēt pie šiem pašiem cilvēkiem. Sareģistrēju sevi jau kārtējā mājaslapā, un devos lejupielādēt negaidīti ātri tapušo brīnumu. Tā kā man bija žēl, pirmkārt, DVD diska, otrkārt, jau esošā, nesen pārinstalētā XP operētājsistēma, tad izmantoju VirtualBox sniegtās priekšrocības šādiem gadījumiem.

Liels izbrīns bija par visnotaļ ātro Windows 7 instalācijas procesu. Kā man viens tuvs draugs teiktu – Great success! Tālāk sākās izpētes process, bet te es neatkārtošos, jo visu var skaisti pie laacz izlasīt un apskatīt. Ejam pie problēmām. Pietrūka tīkla kartes draivera. Lasīju, ka visu var labot ar vienu rokas mājienu, talkā ņemot VBoxGuestAdditions. Diemžēl nekas vairāk par GUI sačakarēšanu man neizdevās. Saudzējot savu nervu sistēmu, vienbalsīgi tika nolemts, ka šīs lietas kārtošu citreiz. Starp citu, VirtualBox’am iedalīju 512 MB no operatīvās atmiņas un Windows 7 apbrīnojami saudzīgi ar to spēja apieties, tiesa gan, tas ir bez papildus instalētiem softiem. Kopumā skats progresīvs, šķiet, ka šogad būs pienācis laiks sūtīt XP godīgi pelnītā pensijā.

Kā jau mēs visi zinām, pagājušogad padevos masu psihozei un iegādājos Asus EeePC 701. Pagājušonedēļ radās nepieciešamība pārinstalēt XP uz šo mazo, jauko netbook’u. Tā kā tuvākā rādiusā nevienam man tuvu stāvošam cilvēkam nav ārējais CD/DVD ROM, nācās veidot būtojošu zibatmiņu (kā man patīk būt latviskam). Visu darīju, kā nākas, respektīvi, kā līdz šim to veiksmīgi biju darījis, taču tiku piekāsts. Redz, Windows man saka, ka nevarot atrast SMARTDRV.EXE un, ja šamais nav, tad instalācijas process var ieilgt. Es jau, protams, metu pāri šo figņu, jo es taču pacietīgs čalis. Rezultātā 4 stundu laikā pārkopējās 25% failu un mans nervu sistēmas sakāpinātais garstāvoklis neatļāva gaidīt vēl atlikušās ~12 stundas.

Tā kā nevēlējos krāt putekļus uz savā mazā drauga, ņemot vērā to, ka tas tiek aktīvi izmantots filmu un seriālu apskatei, tad ķēros klāt Windows alternatīvai – Linux. Atcerējos, ka biju kādu laiku novilcis (lasīt: lejupielādējis) Ubuntu-EEE. Izrādās, ka biju to veiksmīgi paspējis izdzēst. Tā kā internets jau nekur nav pazudis, izdevās to atrast zem jauna nosaukuma EasyPeasy. Nemaz tik īzī man neiet ar viņu. Nokāries viņš man vairāk reižu nekā Windows 152 reižu ilgākā laika periodā. Turklāt tik nejēdzīgos veidos, kā, piemēram, spiežot Fn+F9, lai noregulētu skaļumu. Vēl dažas žēlabas: video atskaņošana smagi pievīla manas kaislīgās alkas pēc normālas attēla atveidošanas. Attēls ik pa laikam noraustās kopā ar skaņu, es teiktu, ka tas ir tikpat kaitinoši kā ledus pingvīns. Šķita, ka atskaņotājs varētu būt sūdīgs un uzinstalēju VLC, bet nekas nemainījās. Ar Flash objektiem EasyPeasy ir visai nedraudzīgs, līdz ar to YouTube prieki, ko sniedz meklēšanā ierakstītais vārds boobs, ir neiedvesmojoši aktīvās raustīšanās dēļ. Kopumā neķeru kreņķi, jo problēmu risināšana norūda un tu kļūsti par īstu vīru.

Ko es ar šo visu gribēju teikt? … neko.