Ir mums blogs par alu
Starp kafijām, tējām, limonādēm, degvīniem un citiem dzērieniem vislielākā cieņā man ir alus. Šķiet, ka to arī mamma būs pamanījusi, jo tukšās pudeles mēdz sakrāties zem galda uz sabvūfera, un pie zemākām skaņas frekvencēm tās vienkārši sāk daiļi rīvēties savā starpā, radot smalki trīcošas skaņas. Ceļš līdz alum nav bijis viegls, sākumā, kad radās pirmās saskarsmes ar alkoholisko dziru, vienmēr ar draugiem (lielākoties diskotēku vakarā, lai pēcāk būtu drosme uzlūgt simpātiskākās (un lielāko krūšu īpašnieces) meitenes uz deju) pumpējām saldos sidrus, jo alus tolaik šķita riebīgi rūgts un vairāk par 3 pudelēm izdzert fiziski vairs nebija iespējams grandiozā riebuma dēļ. Laiki iet un vertības mainās. Pēc kādas vasaras, kurā daudz laika tika pavadīts pie 2L alus pudelēm to ekonomiskā statusa dēļ, nonācu līdz tam, ka alus ir baigi feins. Bet šīs leģendārās vasaras beigās plastmasa tika nomainīta pret stiklu. Iemeslu gan tā īsti nezinu, bet labi, ka tā. Šobrīd 2L plastmasu pudelēs pildītais vairs nešķiet vārda “alus” cienīgs, jo garša tālu atšķiras no tās, kādai tai vajag būt.
Ko ar šo gribēju teikt? Gribēju izteikt sajūsmu par to, ka beidzot mums arī ir kāds cilvēks, kas blogo par alu (nē, ne ish). Info par lapas autoru gan skopa, bet tas šajā mirklī nav svarīgi, jo svarīgākais ir tas, ka viņš blogo par alu. Par dziru, kas nepelnīti ir dārgāka par limonādēm un citiem ķīmiskiem draņķiem. Sniedzu jums adresi – http://dzerualu.wordpress.com/