Parasts virsraksts ar parastiem burtiem
Laikā, kad Vecrīgas bruģis no Saeimas grīdas jau ir aizvākts un kad Aļoša kļuvis par pirmo cilvēku Latvijas internetā vidē, ir pienācis brīdis arī man pastāstīt par savu dzīvi, kas, iespējams, nav nemaz tik interesanta, kā augstākminētie notikumi, bet šobrīd tas mani galīgi neinteresē, jo savējais ir un paliek savējais.
Beidzot saņēmos un vēlā naktī noskatījos Zeitgeist II: Addendum. Teikšu, ka tikpat provokatīva, kā pirmā daļa, bet šoreiz patika labāk. Laikam jau tāpēc, ka diezgan labi bija pasniegts fakts, kāpēc pasaulē notiek sūdi. Var jau būt, ka esmu lētticīgs puišelis, kam katrs izmisušais čigānu bračiņš var iestāstīt, ka par pieciem latiem viņš man 24 karātu zelta ķēdi dos, bet filma uzsita pa jūtām, un kaut kas arī aizķērās. Vienīgi filmā apspriestā Venus Project ideja izklausās nedaudz utopiska, lai gan man nekas nebūtu pretī dzīvot tādā vidē. Bet, kamēr tie, kas gūst peļņu, nebankrotēs un kamēr reliģiskie fanāti turpinās palikt pie savas reliģiskās pārliecības, tikmēr nekas prātīgs no tās idejas nebūs. Diemžēl.
Aizvakar ap plkst. 00:00 kāda ne īpaši inteliģenta persona atstāja visu korpusu bez kabeļtelevīzijas. Pēc visa spriežot, cilvēks meklēja metālu, jo norāvis viņš bija kaut kādus metāliskus kabeļu konektorus un zemāk esošie kaimiņi palika arī bez elektrības skapīšu metāla plombēm. No vienas puses apbrīnojama griba savākt metālu, vācot kopā šādus mazus sūdiņus, bet no otras puses – žēl, ka nepaspēja pa seju dabūt.