Pasnovoju pa hūti
Eh, pasteidzos par vienu dienu. Tikko apskatījos, ka 2008. gada 5. janvārī pirmoreiz kāpu uz snova. Šogad es to izdarīju 4. janvārī. Nu ko es varu pateikt? Viss notika daudz skaistāk, gravitācijas spēka ietekmi uz ķermeni nācās izjust daudz maigākā formā. Apbruņojies ar nenormālu gribu, gejiski iespīlētu džemperīti (es neesmu vainīgs, ka viņš tik silts), jaciņu un vējjaciņu, kā arī divām biksiņām un divām zeķu kārtām katrā kājā, devos ieslidināt Lemberga Hūti. Termometrs rādīja mīnuss 14 grādus pēc Celsija skalas, bet izjutu to vienīgi ar dažām sasalušām iesnu pilēm degungalā. Tā kā es pats sev esmu instruktors, tad jau sākumā atmetu domu par pacēlāju, kas ved mani uz pašu virsotni, jo zināju, ka mana apstāšanās tehnika ir tikai pilnveidošanās procesā. Šajā sakarā gluži kā pērn kāpu kalna viducītī un piebiedrojos pārējiem, tur esošajiem, entuziastiem. Pāris nesāpīgi dirsas berzējumi pa sniegu, pāris tīru nobraucienu, un te nu es attopos kalna galā. Kaut kur biju paspējis drosmi sarīties. Starp citu, no pašas augšas paveras diezgan iespaidīgs skats uz Ventspili. Es nezinu, kā ir dienā, bet vakarā tiešām kolosāls. Nu, jā, un no augšas tas nobrauciens izskatījās vienkārši kaulus lauzošs, sniegu rijošs un zilumu nesošs, taču sirdij straujāk pukstot, ļāvu vaļu savām nesen iegūtajām spējām. Bitīt matos, man taču izdevās!