Čau, savējie, 2009-tajā!
Savējais ir atpakaļ no garām brīvdienām, lai turpinātu dalīties ar jums savās domu spazmās. Es zinu, ka jūs ļoti gribat zināt, ko es darīju brīvdienās, he he. Ļoti nebēdnīgi ar jaunības draugiem patukšojām ar vēl 18% PVN apliktos veikalu plauktus, kā arī ar akcīzes nodokli apliktos plauktus. Patiesībā tos 18% plauktus izmantojām, lai tie akcīžu nodokļu plaukti neliktos tik dūšu šķebinoši. Es jau zinu, ka esat ļoti gudri un visu sapratāt.
Jaunais gads. Sagaidīju ar vīna pudeli rokās (patiesībā būtu labāk gribējis turēt kādu skaistu ar maģisko dziru Užavā salietu pudeli, bet intuīcija stāstīja, ka tādā pūlī, kurā atrados, tas būtu ļoti nepieņemami un degradējoši, bet es taču uzreiz tā negribu izcelties). A kur tad šampis? Pieredze vairs neļauj uzticēties tai šausmīgajai dzirai. Nu mēdz tā būt.
Beidzot es sagaidīju sniegu. Tagad tik ceru, ka sesija nemaisīsies gribai snovot. Un, jā, šķiet, ka šodien man ir pirmā reize …
… pirmā reize, kad mācību iestāde tiek apmeklēta svētdienā, turklāt lai mācītos. Jāpaskatās, cik tas ir forši.
Šodien dušā aizdomājos. Aizdomājos par apmēriem un plūsmu. Turklāt aizdomājos tā, ka pats nepamanīju, ka esmu jau nomazgājies un attapos jau slaukoties. Jā, aizdomājos par naudas apmēriem un tās plūsmu nākotnē Latvijā. Kā diez tie cilvēki, kas te mums tā smuki to krīzes risinājumu plāno, domā to visu atrisināt paceļot nodokļus, kas automātiski izraisa virkni ar cenu kāpumiem, zinot, ka tiek samazinātas algas un atlaisti cilvēki? Cik ilgi, viņuprāt, cilvēki būs spējīgi maksāt?
Un kā, pie velna, kādam varēja ienākt prātā ideja, ka mums ir 6 lieki miljoni Rīgas koncertzāles plānošanai, kuri šobrīd nenormāli spiež kabatu? Alō, tur kāds domā arī?