Gribas man padalīties ar savām jaunības dienām.

Bija bezbēdīga vasaras diena. Trīs sētas draugi un tajā pašā reizē klasesbiedri, kas viens otru pazina tikpat labi kā Čaks Noriss pazīst Riku Estliju, izdomāja piepelnīties, jo visas tukšās alus pudeles no tēva kambara un piemājas krūmiem bija jau nodevuši otrreizējai pārstrādei. Saklausījušies, ka pastāv iespēja nodot vīngliemežus, viņi ilgi nedomāja un jau pēc brīža, bruņojušies ar iespaidīga tilpuma spaiņiem un groziem, bija pie dzelceļa sliedēm, kur pēc vietējo nostāstiem mēdz būt liela vīngliemežu populācija. Ar lieliem sapņiem un kārām slāpēm pēc naudas viņi sekoja sliedēm, kas, viņuprāt, veda uz bagātību, mērāmu daudzos latos. Pēc stundu ilgas iešanas lielie spaiņi un grozi bija smieklīgi maz piepildīti, turklāt tie nezvēri bija paspējuši arī labi piedirst tos. Sapratuši, ka no gliemežiem  kakas būs vairāk nekā naudas, glīti tos palaida brīvsolī. Ar to stāsts nebeidzas. Tā kā bija noiets paprāvs ceļa/sliežu gabals, un uzsākts sava veida pārgājiens, tad viņi devās uz priekšu ar mērķi nonākt līdz kādus 8 km attālajam lielajam dīķim. Sapņodami par to, ko būtu varējuši nopirkt, ja trauciņi būtu pilni, ceļš pagāja strauji, un draugi bija klāt. Papriecājušies par skaisto floru un faunu, pienāca laiks kādai aktīvākai nodarbei. Tā kā apkārt bija daudz akmeņu un daudz ūdens, rokas niezēja pamētāt tos dīķa virzienā. Tā arī tika darīts. Vēlāk no dīķa tika pāriets uz blakus esošo upīti un uzsākta tās bombardēšana. Tagad liekas stulbi, bet toreiz bija varen jautri. Bija jau vēls, akmeņu gan vēl netrūka, bet mājās vajadzēja pa gaismu nokļūt, lai uz dibena netiktu atstāti mātes vai tēva plaukstu nospiedumi. Paņēmuši padusē, kā tantes uz kartupeļu lauka, savus spaiņus, visi trīs devās mājās. Tālu netika, jo, ieraugot ceļa malā vecu, sarūsējušu, neizlasāmu, laika zoba sagremotu metāla zīmi, kas visticamāk vēstīja kaut ko par blakus esošo dīķi, viņi atkal ņēma rokās akmeņus, lai paspēlētos ar šo disfunkcionālo (nebija jau nekas salasāms vairs) karikatūru. Paspēlējuši “kurš trāpīs pa zīmi, tas ir precīzākais metējs pasaulē un patiks visām meitenēm”, visi trīs nonāca pie slēdziena, ka nu jau pietiks, jo visām taču tāpat neizpatiksi. Šajā brīdī no aizmugures uz viņu pusi pēkšņi, kā raķete zilajās debesīs, kā hokeja ripa vārtu virzienā, kā caureja Ziemassvētku ballē, putekļu mākoņos tīts, nesās balts žigulītis. Ha, kā izrādās tieši pie viņiem. Tas piebrauc priekšā, un no tā ārā kāpj vecs onkulis ar skruļļainu galvu, kas pēc skata kārtīgs padomju laika virpotājs, atslēdznieks un GAZ 53 šoferis vienā personā. Viņš uzsāk sarunu: “Sveiki, puiši!”

…turpinājums sekos.

Starp kafijām, tējām, limonādēm, degvīniem un citiem dzērieniem vislielākā cieņā man ir alus. Šķiet, ka to arī mamma būs pamanījusi, jo tukšās pudeles mēdz sakrāties zem galda uz sabvūfera, un pie zemākām skaņas frekvencēm tās vienkārši sāk daiļi rīvēties savā starpā, radot smalki trīcošas skaņas. Ceļš līdz alum nav bijis viegls, sākumā, kad radās pirmās saskarsmes ar alkoholisko dziru, vienmēr ar draugiem (lielākoties diskotēku vakarā, lai pēcāk būtu drosme uzlūgt simpātiskākās (un lielāko krūšu īpašnieces) meitenes uz deju) pumpējām saldos sidrus, jo alus tolaik šķita riebīgi rūgts un vairāk par 3 pudelēm izdzert fiziski vairs nebija iespējams grandiozā riebuma dēļ. Laiki iet un vertības mainās. Pēc kādas vasaras, kurā daudz laika tika pavadīts pie 2L alus pudelēm to ekonomiskā statusa dēļ, nonācu līdz tam, ka alus ir baigi feins. Bet šīs leģendārās vasaras beigās plastmasa tika nomainīta pret stiklu. Iemeslu gan tā īsti nezinu, bet labi, ka tā. Šobrīd 2L plastmasu pudelēs pildītais vairs nešķiet vārda “alus” cienīgs, jo garša tālu atšķiras no tās, kādai tai vajag būt.

Ko ar šo gribēju teikt? Gribēju izteikt sajūsmu par to, ka beidzot mums arī ir kāds cilvēks, kas blogo par alu (nē, ne ish). Info par lapas autoru gan skopa, bet tas šajā mirklī nav svarīgi, jo svarīgākais ir tas, ka viņš blogo par alu. Par dziru, kas nepelnīti ir dārgāka par limonādēm un citiem ķīmiskiem draņķiem. Sniedzu jums adresi – http://dzerualu.wordpress.com/

Konrāds gribot mani. Lai jau viņam tiek.

1. Es 7., 8., un 9. klasē biju 2. vietas ieguvējs latviešu valodas un literatūras olimpiādē Kurzemes reģionā. Par to es katru gadu no Liepājas rajona Izglītības pārvaldes dabūju 15 Ls.

2. Jaunību gados ar čomiem repojām. Bija mums sava blice, yo. Vienreiz kāpām uz skatuves vietējā mazpilsētas mēroga konkursā. Pašam liekas, ka repoju tikpat labi kā piedzēries ēzelis tundrā.

3. 2005. gada 13. maijs (piektdiena) ir mana otrā dzimšanas diena, tāpat kā pārējiem, kas atradās autobusā. Braucām uz festivālu Krievijā un tālāk par Līgatni netikām. Ā, jā, toreiz salauzu roku.

4. 10. klasē sporta stundas laikā, spēlējot futbolu, pamanījos kaut ko sadarīt ar kāju. Tā arī joprojām nezinu, ko, jo sākumā teica, ka lauzta, tad teica, ka sprādzis kauls un beigās uzrakstīja, ka smags saišu sastiepums. Lai nu kā, 2 nedēļas ar ģipsi un kruķiem padzīvoju. Vispār brīdi, kad sajutu spēcīgas sāpes kājā, pirmā doma bija – bļin, netikšu uz Liepāju, jo todien bija paredzēts labs pārtijs.

5. Pagājušogad savā 20. dzimšanas dienā maksāju 10 Ls sodu par izsmēķa izmešanu. Ironiski, jo es nesmēķēju. Patiesībā sods bija par urinēšanu publiskā vietā, bet, pateicoties dzimšanas dienai, sods tika mīkstināts līdz izsmēķa izmešanai, kas iznāca krietni vien ekonomiskāks.

6. Mans pirmais telefons bija Nokia 3310. Sākumā ļoti mīlēju pīkstināties. Darīju to bezjēgā. Tagad kauns par to. Un numurs nav mainījies kopš pirmā telefona.

7. Pirmoreiz Beach Party apmeklēju 13 gadu vecumā. Ar draugiem, no kuriem vienam līdzi bija upeņu ļerga.

Tālāk gribu dzirdēt kaut ko no:

blocins.lv – jo pēdējais ieraksts ir 24.11.2008
blogs.deelis.lv – jo garšo alus
bonkajs.wordpress.com – jo ir cietis no sieriņu aromaterapijas
menthol.lv – jo dzīvo multikulturālā vidē
peech.net – jo absolvējis VeA

Laikā, kad Vecrīgas bruģis no Saeimas grīdas jau ir aizvākts un kad Aļoša kļuvis par pirmo cilvēku Latvijas internetā vidē, ir pienācis brīdis arī man pastāstīt par savu dzīvi, kas, iespējams, nav nemaz tik interesanta, kā augstākminētie notikumi, bet šobrīd tas mani galīgi neinteresē, jo savējais ir un paliek savējais.

Beidzot saņēmos un vēlā naktī noskatījos Zeitgeist II: Addendum. Teikšu, ka tikpat provokatīva, kā pirmā daļa, bet šoreiz patika labāk. Laikam jau tāpēc, ka diezgan labi bija pasniegts fakts, kāpēc pasaulē notiek sūdi. Var jau būt, ka esmu lētticīgs puišelis, kam katrs izmisušais čigānu bračiņš var iestāstīt, ka par pieciem latiem viņš man 24 karātu zelta ķēdi dos, bet filma uzsita pa jūtām, un kaut kas arī aizķērās. Vienīgi filmā apspriestā Venus Project ideja izklausās nedaudz utopiska, lai gan man nekas nebūtu pretī dzīvot tādā vidē. Bet, kamēr tie, kas gūst peļņu, nebankrotēs un kamēr reliģiskie fanāti turpinās palikt pie savas reliģiskās pārliecības, tikmēr nekas prātīgs no tās idejas nebūs. Diemžēl.

Aizvakar ap plkst. 00:00 kāda ne īpaši inteliģenta persona atstāja visu korpusu bez kabeļtelevīzijas. Pēc visa spriežot, cilvēks meklēja metālu, jo norāvis viņš bija kaut kādus metāliskus kabeļu konektorus un zemāk esošie kaimiņi palika arī bez elektrības skapīšu metāla plombēm. No vienas puses apbrīnojama griba savākt metālu, vācot kopā šādus mazus sūdiņus, bet no otras puses – žēl, ka nepaspēja pa seju dabūt.

Man patīk draugiem.lv. Tas ir viens no foršākajiem humora portāliem Latvijā. Sākot jau ar profila bilžu dažādību, kas brīžiem sagādā jautri pavadītu laiku, un beidzot ar jauno spēli Siržu Savedējs. Lai no kurienes tas saderības algoritms tur būtu izzīsts, bet šis grib mani sapārot ar visticamāk precētu tanti (bail man skatīties profilu, ja nu vēl iemīlas), kuras gadu krājums ir makten lielāks par manējo. Viņas vārds ir Sandra. Ceru, ka viņa nešķirsies manis dēļ.

No oranžā portāla daudz neatpaliek arī tvnet.lv. Pat nebiju ticis līdz humora sadaļai, kad jau smaids līdz ausīm. Izrādās, ka kāds bija paredzējis rīt piedzirdīt visus lauku cilvēkus un vest uz Rīgu izklaidēties Doma laukumā. Citēju:  “Tajā pašā laikā izskanējusi nepatiesa informācija, ka cilvēki no laukiem uz Doma laukumu tikšot vesti ar autobusiem reibuma stāvoklī,” informē Štokenbergs.

Ārprāts, ārprāts.

Ja es būtu informātikas skolotājs, tad pirmais, ko iemācītu saviem skolēniem pēc datora veiksmīgas iesāknēšanas (lol!), būtu failu arhivēšana. Un tad es katru stundu to atgādinātu, katrā kontroldarbā būtu jāsaarhivē 100 bildes. Noslēdzošajā kontroldarbā es visiem savstarpēji liktu pa Skype sūtīt 100 bildes saarhivētā un nesaarhivētā veidā, un tad pieprasītu 300 vārdu garu eseju par to, kā tad bija foršāk saņemt bildes!? Protams, tas viss pieņemot, ka strādājam Windows vidē. To visu saku, tāpēc, ka trakāk par Optima līnijas alus dzeršanu var būt vienīgi neprasme saarhivēt failus. Kluss vakars, fonā skan iedvesmojoša mūzika, viena roka satvērusi kafijas krūzes silto osiņu, otrā roka maigi slīd pa tastatūras virsmu, veidojot simbolu virknes, kas drīz vien pārtop skaistā tekstā, un te pēkšņi Skyp’s dod virsū kā no automāta, un pie jums lido 100 bildes. Šķiet, ka dators tūlīt atdos galus, harmoniskā atmosfēra pārklājas ar negaisa mākoņiem, un spiediens strauji palielinās, radot verbāli rupjus plūdus.  Turpmākās minūtes nākas tērēt, veicot vienmuļu peles klikšķināšanu, kas spēcīgi ietekmē nervu sistēmas darbību. Nu vai tad tā drīkst spīdzināt cilvēkus?

Eh, pasteidzos par vienu dienu. Tikko apskatījos, ka 2008. gada 5. janvārī pirmoreiz kāpu uz snova. Šogad es to izdarīju 4. janvārī. Nu ko es varu pateikt? Viss notika daudz skaistāk, gravitācijas spēka ietekmi uz ķermeni nācās izjust daudz maigākā formā. Apbruņojies ar nenormālu gribu, gejiski iespīlētu džemperīti (es neesmu vainīgs, ka viņš tik silts), jaciņu un vējjaciņu, kā arī divām biksiņām un divām zeķu kārtām katrā kājā, devos ieslidināt Lemberga Hūti. Termometrs rādīja mīnuss 14 grādus pēc Celsija skalas, bet izjutu to vienīgi ar dažām sasalušām iesnu pilēm degungalā. Tā kā es pats sev esmu instruktors, tad jau sākumā atmetu domu par pacēlāju, kas ved mani uz pašu virsotni, jo zināju, ka mana apstāšanās tehnika ir tikai pilnveidošanās procesā. Šajā sakarā gluži kā pērn kāpu kalna viducītī un piebiedrojos pārējiem, tur esošajiem, entuziastiem. Pāris nesāpīgi dirsas berzējumi pa sniegu, pāris tīru nobraucienu, un te nu es attopos kalna galā. Kaut kur biju paspējis drosmi sarīties. Starp citu, no pašas augšas paveras diezgan iespaidīgs skats uz Ventspili. Es nezinu, kā ir dienā, bet vakarā tiešām kolosāls. Nu, jā, un no augšas tas nobrauciens izskatījās vienkārši kaulus lauzošs, sniegu rijošs un zilumu nesošs, taču sirdij straujāk pukstot, ļāvu vaļu savām nesen iegūtajām spējām. Bitīt matos, man taču izdevās!

Savējais ir atpakaļ no garām brīvdienām, lai turpinātu dalīties ar jums savās domu spazmās. Es zinu, ka jūs ļoti gribat zināt, ko es darīju brīvdienās, he he. Ļoti nebēdnīgi ar jaunības draugiem patukšojām ar vēl 18% PVN apliktos veikalu plauktus, kā arī ar akcīzes nodokli apliktos plauktus. Patiesībā tos 18% plauktus izmantojām, lai tie akcīžu nodokļu plaukti neliktos tik dūšu šķebinoši. Es jau zinu, ka esat ļoti gudri un visu sapratāt.

Jaunais gads. Sagaidīju ar vīna pudeli rokās (patiesībā būtu labāk gribējis turēt kādu skaistu ar maģisko dziru Užavā salietu pudeli, bet intuīcija stāstīja, ka tādā pūlī, kurā atrados, tas būtu ļoti nepieņemami un degradējoši, bet es taču uzreiz tā negribu izcelties). A kur tad šampis? Pieredze vairs neļauj uzticēties tai šausmīgajai dzirai. Nu mēdz tā būt.

Beidzot es sagaidīju sniegu. Tagad tik ceru, ka sesija nemaisīsies gribai snovot. Un, jā, šķiet, ka šodien man ir pirmā reize …

… pirmā reize, kad mācību iestāde tiek apmeklēta svētdienā, turklāt lai mācītos. Jāpaskatās, cik tas ir forši.

Šodien dušā aizdomājos. Aizdomājos par apmēriem un plūsmu. Turklāt aizdomājos tā, ka pats nepamanīju, ka esmu jau nomazgājies un attapos jau slaukoties. Jā, aizdomājos par naudas apmēriem un tās plūsmu nākotnē Latvijā. Kā diez tie cilvēki, kas te mums tā smuki to krīzes risinājumu plāno, domā to visu atrisināt paceļot nodokļus, kas automātiski izraisa virkni ar cenu kāpumiem, zinot, ka tiek samazinātas algas un atlaisti cilvēki? Cik ilgi, viņuprāt, cilvēki būs spējīgi maksāt?

Un kā, pie velna, kādam varēja ienākt prātā ideja, ka mums ir 6 lieki miljoni Rīgas koncertzāles plānošanai, kuri šobrīd nenormāli spiež kabatu? Alō, tur kāds domā arī?