Mana lielākā likteņa ironija
Tā kā pēdējā laikā man aktuālas tēmas, par kurām es varētu izplūst vismaz dažos radošos teikumos, uzpeld visai reti (man nav nekādu saistību ar Parex banku, man īsti vienalga, kas vadīs Ameriku, manī nerodas prieks, dzirdot, ka inflācija mazinās), tad tagad būs daži vārdi iz manas dzīves dzīlēm.
7., 8. un 9. klasē es biju, tā teikt, latviešu valodas spečuks. Līdzās bija vēl daži tādi paši, bet man laikam kaut kā vairāk veicās. Skolotājas stingrums bija manī iedzinis visus komatus un garumzīmes. Savukārt, matemātika man tolaik bija vislielākās zobu sāpes, ar skolotājas gādību un rūpēm vienmēr kaut kā izdevās noturēties virs sava līmeņa, lai gan apzinājos, ka tas viss drīzāk ir par skaistām acīm. Nāca vidusskolas laiki. Joprojām nekas nemainījās. Doma, ka 12. klasē likšu matemātikas eksāmenu, jau tik atmesta pašā saknē. Vairāk koncentrējos, ka jāiet mācīties kaut kas saistībā ar latviešu valodu. Pienāca ilgi gaidītā 12. klase. Pienāca eksāmeni. Pienāca izlaidums. Pienāca atestāts. Pienāca laiks izvēlēties, ko darīt tālāk. Un ko es tagad daru? Vai es turpinu izzināt latviešu valodas slēptākās nianses? Nē, jau 2. gadu es mācos matemātiku, grozos, kur gribu, bet visur algoritmi, funkcijas, diferenciāļi, integrāļi, atvasinājumi, disjunkcijas, permutācijas, … Un kā es varēju zināt, ka IT speciālistiem ir tāda nolemtība? :D Starp citu, joprojām matemātika kutina manas plombes, radot zobu sāpes.
Neaizmirsti parakstīties uz jauno RSS.