Tā kā manu dvēseles spazmu ietvaros raksti šad tad top arī par gastronomiskām tēmām, tad jāturpina iesāktais un atkal esmu klāt. Es gribu, lai jūs zināt, kas man garšo, un steigtu piekopt manus ēšanas paradumus, pasludinot to par gastronomisko kultu, tad man būtu iemesls izveidot sektu, kur katrs kā dalības maksu atnestu savu mīļāko desas luņķi, kurus mēs visi liktu kopīgā galdā un pēc tam tos visus notiesātu, vērojot zvaigznes, skaitot buramvārdus un saucot Edžu, lai atnes alu.

Bija laika periods, kad nejēgā aizrāvos ar siļķu fileju majonēzē ar ananāsu gabaliņiem. “SuperNetto” veikalā starp asi cērtošām dārzeņu un augļu smakām jūs to varat atrast zivju stendā par Ls 0.59. Klāt vēl jāpiepērk rupjmaizīte un prieciņi, pēc kuriem jūs būsiet dziļi apmierināts un atkarīgs, var sākties.

Bet iet dienas, laiki mainās, minūtes nomaina stundas, bla, bla, bla. Vārdusakot, tagad man ir cits īpašais produkts, bez kura grūti iedomāties manu sviestmaizi. Jelgavas “Jubilejas” kūpinātā desa. Atcerieties to prieku, kad pirmoreiz ieraudzījāt plikas krūtis? Nu, re, tāds pats prieks ir ēdot šo gardumu. Seja atplaukst smaidā, lūpas kļūst mitras un acīs dzirkstī pārsteigums. Atcerieties, kā uzzinājāt, kur slēpjas tēva pornogrāfiskā satura žurnāli, un nevarējāt nociesties katru dienu neiemetot tur acis un beigās pat izlasot visus rakstus? Nu, re, ar desu ir tāpat – nav iespējams neaiziet uz virtuvi un neieslidināt kādus šķēlīti verbālajā atverē.

Es jūtu, ka šis nebija pēdējais gastronomiskais ieraksts, jo sestdien ar čomiem sanāca vienkārši burvīga ķiploku pica. Atļāvāmies cept, jo tovakar iztikām bez meiteņu klātbūtnes.

Komentāros droši drīksti padalīties ar savu produktu, kurš tevī izraisa neierastas sajūtas un patīkamus mirkļus, jo varbūt tieši tu būsi tas, kas manam vēderam atklās vēl neizpētītas dzīles.

Labvakar, šobrīd atrodamies vietā, kur mēdz pūst visātrākie vēji. Pulkstenis rāda 2:09. Elektrība raustās ar apskaužami regulāru intervālu, līdz ar to internets man ir …nav …ir …nav …ir …nav. Pēc skaņas šķiet, ka uz ielas izbūvēta lidosta. Paskatījos pa logu, bet lidostas nav. Ik pa brīdim kaut kas iesitas logā, kaut kur kaut kas nograb, tik tikko saturos, lai neiepilinātu biksēs. Pie mājas esošā laterna kratās tāpat kā Pauļiks piektdien klubā pie Pendulum ritmiem. Tāda sajūta, ka solītie 30 m/s ir kaut kur tepat.

Svētki pagājuši un sakarā ar visām tām peripētījām, kas virmoja ap svētku organizāciju un realizēšanu, esmu pamanījies būt sašutis par vienu lietu. Precīzāk, par dāvanu, ko mums varasvīri uzdāvināja kā godprātīgiem valsts iedzīvotājiem. Jā, jā, brīvu 17. novembra dienu …(pauze)… kura jāatstrādā šodien jeb 22. novembrī. Laikā, kad mums ir visgarākās darbadienas un kad mums ir vismazāk brīvdienu, cilvēki izdomā izspēlēt stulbu joku. Vai tiešām kādam bija žēl?

Kas var sabojāt garastāvokli? Elektrības noraustīšanās skatoties “Hameleonu rotaļas”, sēžot uz poda, atklāt, ka tualetes papīrs ir beidzies, “Borowa’s MC” uzvara mūzikas balvā nominācijā “Labākā hip-hop dziesma” un atklājums, ka Parisas mājasporno ir safabricēts. Es pret šādiem gadījumiem esmu nodrošinājies ar garastāvokļa bagātinātājiem:

USB FAIL
Peter Nalitch – Guitar
Jim Breuer performs AC/DC
Insanity Wood
Dzintra
Ķēdes vēstule
Umbilical Brothers
But he has Bud Light
Together Because

Iekļaujos ķēdes reakcijā – dabbler.lv un bumbieris.blogspot.com

Mans sludinājums:

Gribētos man tādu sievieti, kas pati dzen spirtu. Gribētos ar viņu kopīgi lāpīties un kopīgi sasniegt delīrija augstāko pakāpi, kuru pēc tam mēs varētu aprakstīt kopīgā grāmatā “Es biju ezis, un tu mana adatiņa”.
Neesmu klasisks vīrietis, mēdzu būt izsmalcināts un sakopies, ja upē ir silts ūdens vai arī, ja ūdens attīrīšanu iekārtu sargs jau guļ. Esmu ļoti intelektuāls, tāpēc no otras pusītes gribētu sagaidīt vismaz alfabēta zināšanas un prasmi atšķirt gaišo alu no tumšā. Nauda nav noteicošais attiecībās, patiesībā tā gremdē attiecības, un to es negribu sagaidīt, bet priekšroku došu naftas pārstrāžu rūpnīcu īpašnieku meitām, jo viņas parasti ir smukākas. No otras pusītes gaidītu materiālu atbalstu banknošu formā un kaut nedaudz baudas vientuļos vakaros. Ņemšu arī dolāros. Ja mēģināsi iesmērēt vecos rubļus, tad dabūsi pa seju. Es neesmu agresīvs cilvēciņš, bet neizaicini mani.
Principā es māku ieiet veikalā un iznest šņabi nesamaksājot, šī iemesla dēļ iemācījos skriet ātri, māku atšķirt krūšu izmērus tikai pēc taustes, māku atšķirt tamborēšanu no adīšanas un māku veikt vaksāciju ar šķērēm. Īsts mājsaimnieka paraugs es esmu.
ESMU LIELISKS UN PATS FORŠIŅĀKAIS CILVĒCIŅŠ PASAULĒ. BŪŠU TAVS ČAKS NORISS. TAVS VILFRĪDS ČEMURZIEDS!!!

Tā kā pēdējā laikā man aktuālas tēmas, par kurām es varētu izplūst vismaz dažos radošos teikumos, uzpeld visai reti (man nav nekādu saistību ar Parex banku, man īsti vienalga, kas vadīs Ameriku, manī nerodas prieks, dzirdot, ka inflācija mazinās), tad tagad būs daži vārdi iz manas dzīves dzīlēm.

7., 8. un 9. klasē es biju, tā teikt, latviešu valodas spečuks. Līdzās bija vēl daži tādi paši, bet man laikam kaut kā vairāk veicās. Skolotājas stingrums bija manī iedzinis visus komatus un garumzīmes. Savukārt, matemātika man tolaik bija vislielākās zobu sāpes, ar skolotājas gādību un rūpēm vienmēr kaut kā izdevās noturēties virs sava līmeņa, lai gan apzinājos, ka tas viss drīzāk ir par skaistām acīm. Nāca vidusskolas laiki. Joprojām nekas nemainījās. Doma, ka 12. klasē likšu matemātikas eksāmenu, jau tik atmesta pašā saknē. Vairāk koncentrējos, ka jāiet mācīties kaut kas saistībā ar latviešu valodu. Pienāca ilgi gaidītā 12. klase. Pienāca eksāmeni. Pienāca izlaidums. Pienāca atestāts. Pienāca laiks izvēlēties, ko darīt tālāk. Un ko es tagad daru? Vai es turpinu izzināt latviešu valodas slēptākās nianses? Nē, jau 2. gadu es mācos matemātiku, grozos, kur gribu, bet visur algoritmi, funkcijas, diferenciāļi, integrāļi, atvasinājumi, disjunkcijas, permutācijas, … Un kā es varēju zināt, ka IT speciālistiem ir tāda nolemtība? :D Starp citu, joprojām matemātika kutina manas plombes, radot zobu sāpes.

Neaizmirsti parakstīties uz jauno RSS.

Ja turpinām iesākto tēmu par mūziku (jā, es zinu, ka iepriekšējais ierakstā minētais tavās acīs nav mūzika, bet mēsls), tad šoreiz pievērsīsimies kaut kam cerīgākam. Pēdējās nedēļas mani un manu dzirdi nodarbina trīs albumi, kuri ar katru dienu priecē arvien vairāk. Tā kā gads drīz būs galā, tad atļaušos visnotaļ vienpersoniski un skaļi nosaukt šos muzikālos veikumus kā šī gada labākos albumus, pirms sākat lamāties, neaizmirstam, ka tas ir visnotaļ subjektīvs viedoklis, kas nekādā gadījumā neietekmēs lielu masu vērtējumu un jūsu labklājību. Ja tu esi pusdolāra & co cienītājs, tad tālāk vari nelasīt, jo visticamāk tu mani pasūtīsi dirst par tādu izvēli, metot vidējo pirkstu manā virzienā.

Mans šīgada atklājums #1 ir Deadmau5. Pat brīnos, ka nebiju agrāk dzirdējis viņa daiļradi. Laikam biju aizrāvies ar Ērika Gruzniņa apjūsmošanu. Nu, lūk, gadījās nejauši ieklīst Deadmau5 mājaslapā. Parasti es nevaru ciest, ja, ieejot kādā lapā, man no turienes sāk skanēt mūzika, kas izjauc manā Winampā skanošās kompozīcijas akustiskās nianses, radot nejēdzīgu troksni. Šoreiz Winamps klusēja, un manas ausis saausīja Deadmau5 lapā skanošā Alone With You maigos basus un glīto skanējumu. Sirdij un dvēselei dikti iepatikās. Uzreiz radās interese par albumu, kurš izrādās bija nesen nācis klajā. Un nekļūdījos savā attālajā domā, ka visas albuma dziesmas būs sirdi un deju grīdu plosošas.
Jumtu ceļ: Deadmau5 -Not Exactly

Otrais prieciņš ir The Offspring veikums Rise and Fall, Rage and Grace. Ja līdz šim offspringiem katrā albumā izdevās izveidot pa kādam dažam ļoti veiksmīgam gabalam, tad šis izceļas ar visu saturu. Nav neviena dziesma, kuru gribas pārslēgt. Labprāt gribētu no viņiem sagaidīt koncīti Latvijā. \m/
Jumtu ceļ: The Offspring – You’re Gonna Go Far, Kid

Kaut kad dziļā bernībā dzirdētie Highway To Hell un Thunderstruck nevar palikt nepamanīti. Vēl jo vairāk, ja, izdzirdot Braeina Džonsona ķērcošo balsi, gribas bikses piečurāt. Un Angusa Janga aktīvā skatuves apgūšana – vienkārši awesome. Šogad čaļi / veterāni iedeva klausītājiem Black Ice. Paklausījos un cauri ir – patīk un nevar beigt jūsmot. Skanējums nav mainījies kopš 70-tajiem, un tas man arī vislabāk patīk.
Jumtu ceļ: AC/DC – Black Ice