Siļķe un desa
Otrdiena, 25. Novembris, 2008Tā kā manu dvēseles spazmu ietvaros raksti šad tad top arī par gastronomiskām tēmām, tad jāturpina iesāktais un atkal esmu klāt. Es gribu, lai jūs zināt, kas man garšo, un steigtu piekopt manus ēšanas paradumus, pasludinot to par gastronomisko kultu, tad man būtu iemesls izveidot sektu, kur katrs kā dalības maksu atnestu savu mīļāko desas luņķi, kurus mēs visi liktu kopīgā galdā un pēc tam tos visus notiesātu, vērojot zvaigznes, skaitot buramvārdus un saucot Edžu, lai atnes alu.
Bija laika periods, kad nejēgā aizrāvos ar siļķu fileju majonēzē ar ananāsu gabaliņiem. “SuperNetto” veikalā starp asi cērtošām dārzeņu un augļu smakām jūs to varat atrast zivju stendā par Ls 0.59. Klāt vēl jāpiepērk rupjmaizīte un prieciņi, pēc kuriem jūs būsiet dziļi apmierināts un atkarīgs, var sākties.
Bet iet dienas, laiki mainās, minūtes nomaina stundas, bla, bla, bla. Vārdusakot, tagad man ir cits īpašais produkts, bez kura grūti iedomāties manu sviestmaizi. Jelgavas “Jubilejas” kūpinātā desa. Atcerieties to prieku, kad pirmoreiz ieraudzījāt plikas krūtis? Nu, re, tāds pats prieks ir ēdot šo gardumu. Seja atplaukst smaidā, lūpas kļūst mitras un acīs dzirkstī pārsteigums. Atcerieties, kā uzzinājāt, kur slēpjas tēva pornogrāfiskā satura žurnāli, un nevarējāt nociesties katru dienu neiemetot tur acis un beigās pat izlasot visus rakstus? Nu, re, ar desu ir tāpat – nav iespējams neaiziet uz virtuvi un neieslidināt kādus šķēlīti verbālajā atverē.
Es jūtu, ka šis nebija pēdējais gastronomiskais ieraksts, jo sestdien ar čomiem sanāca vienkārši burvīga ķiploku pica. Atļāvāmies cept, jo tovakar iztikām bez meiteņu klātbūtnes.
Komentāros droši drīksti padalīties ar savu produktu, kurš tevī izraisa neierastas sajūtas un patīkamus mirkļus, jo varbūt tieši tu būsi tas, kas manam vēderam atklās vēl neizpētītas dzīles.





