How are you? Juhur juhur jū!
Nekas tā nenogurdina cilvēku, kā klišejiskas frāzes, teicieni, joki un citi vārdu sakopojumi. Tie ir tik viendabīgi, nemainīgi un paredzami, ka gribas sev iespert ar papēdi pa pieri.
- Kā iet?
- (notiek īslaicīga domāšana, kurā tiek izvērtēta pareizā versija no diviem iespējamiem variantiem – labi vai normāli)
- Normāli. Kā tev?
- Arī normāli.
(šajā brīdī pazūd kontakts starp personām, jo mulsuma dēļ grūti izdomāt jaunu jautājumu)
Izdzirdot šādu dialogu, man paaugstinās holesterīna līmenis, notiek straujš assinspiediena kāpums un pastiprinās siekalu dziedzeru sekrēcija.
Protams, netiek izslēgti arī pārējie iespējamie varianti, kas gan variē retāk – forši, tā neko, var iztikt. Un tad vēl kāds asprātis pasaka, ka ar kājām iet. Hā, hā, hā! Smieklīgi tas bija 70-jos gados, kad tu to pateici resnajai ēdnīcas pavārei, kam uz virslūpas auga smukas ūsas un kura smējās tik traki, ka regulāri piespļāva tavu tikko pirkto soļanku.
Lūk, pareizs piemērs:
Alfrēds: – Čau, Pauļik!
Pauļiks: – Čau, Alfrēd!
Alfrēds: – Kā iet?
Pauļiks: – Ej dirst, Alfrēd!
Šajā brīdi es saprotu, ka Pauļika dvēseles stāvoklis ir pilns negāciju, kas radušās no kādas problēmas. Tāpēc tālāk es varu iesākt konstruktīvu sarunu ar Pauļiku, lai objektīvi varētu novērtēt viņa problēmu cēloņus un sniegtu nenovērtējamu palīdzību problēmas risināšanā.
Paldies.
24. Oktobris, 2008 plkst. 0:56
Piekrītu par visiem 100 procentiem. Tā frāze, ka iet normāli ir tik sasodīti neko neizsakoša, ka tik pat labi var neko neatbildēt.
To frāzi gan sanāk teikt šad tad saviem vecākiem, tad kad šiem ienācis prātā painteresēties kā man iet. Khe.
Darbā parasti citādāk atbildu…
- Kā iet?
- Kā parasti…
- Tad jau galīgi dirsā, ne?
Pēdējais jautājums dialogā gan ir vairāk retorisks, kas tiek pavadīts ar rūpju pilnu acu skatienu, bet šaubos vai maz kādam interesē cik ļoti “viss ir dirsā” kādam.
24. Oktobris, 2008 plkst. 15:43
Alfrēdam, pirms uzsākt konstruktīvo sarunu, gan vajadzētu novērtēt, vai Pauļika negācijas nav pēkšņi radušās paša Alfrēda klātbūtnes dēļ. Šajā gadījumā Alfrēdam pienāktos ieskatīties pulkstenī un nomurmināt: “Vai kā laiks skrien. Tad nu es skriešu viņam līdzi, he-he.” un, neveikli pasmaidot, raitā solī nozust no Pauļika redzesloka. (Mēs taču visi labi zinām Pauļika straujo raksturu un viņa smago roku)
26. Oktobris, 2008 plkst. 12:16
Paldies, Konrād, šķiet, ka tava pieredze ir krietni lielāka par manu naivo uzticēšanos cilvēkiem. Tavs padoms noteikti tiks ņemts vērā.
27. Oktobris, 2008 plkst. 20:06
WTF WTF WTF?!?!
Kur palika pumpis?
27. Oktobris, 2008 plkst. 20:18
He, he! Pumpis tagad ir savējais. :D