Varbūt pēc šī ieraksta kāds nospļausies un uz sava lamināta atstās siekalu peļķīti, varbūt kāds mani nosauks par lielāko pagasta idiotu un izvairīsies no jebkāda kontakta, varbūt kāds uzsāks psiholoģisko teroru, lai iznīdētu mani, jo šādas satriecošas ziņas vairs nedrīkstēs pieļaut, kamēr tiek veidota jauna paaudze. Bet es esmu sadūšojies pastāstīt, kāpēc man patīk šlāgeri. Es ļoti labi apzinos, ka divdesmitgadīgam čalim tas nepiestāv, un citus acīs es varētu būt ar lielu bārdu noaudzis vientuļnieks, kam atrašanās sabiedrībā izsauc ārkārtīgu riebumu, vai arī halocigēno sēņu sarijies pusaudzis ar nopietniem mazvērtības kompleksiem. Mierīgi, mīlīši, tā nav. Esmu ieintegrējies sabiedrībā tāpat kā Pauļiks, kas klubā šeiko zem D’n'B ritmiem. Pastāv ļoti smags stereotipisks uzskats, ka šlāgerus klausās un tie tiek pozicionēti tikai pusmūža cilvēkiem kā arī pensionāriem. To laikam ir izdomājušas blondīnes. Tagad pavelkam paralēles – ja es klausos metālu, tātad man jābūt melnās ādās tērptam un kājās jāaun dubļaini kirzas zābaki, ar kuriem biju brīvdabas koncī, ja es klausos pankroku, tad man jābūt zaļai grebenei, piecām ķēdēm pie biksēm, 2L “Rubenim” labajā rokā un kedām kājās, ja es klausos hip-hopu, tad man obligāti jābūt spīdīgai (vismaz plastmasas) ķēdei, XL kreklam uz mana M ķermeņa, beisbola cepurītei ar kādu no ASV beisbola komandas simboliku, kaut kādam pričendālim no G-Unit kolekcijas un lielām biksēm, kuras satur josta, kas izvietota dzimumlocekļa rajonā, savukārt, ja es kalusos šlāgeri, tad man jābūt pensionāram vai bišķi stulbam. Get a life, people!

Manā uztverē dziesma sastāv no mūzikas un vārdiem. Vārdi mēdz arī nebūt. Un, ja mūzika ir lipīga, skanīga, saistoša, pievilcīga, tad man nav nekādu problēmu to iekļaut savā skaistāko dziesmu sarakstā.  Šlāgeris arī sastāv no mūzikas un vārdiem. Kāpēc lai tas tagad būtu izņēmums? Lūdzu, nolieciet manā priekšā nepārprotamu pierādījumu, ka šlāgeris degradē jaunatni un ka tā ir muzikāla izgāšanās? Nez, pie kā jūs zaļumballēs draiski dejojāt, ar plaukstām apķēris meitenes dibenu?

Veicot sociālanalītisko aptauju, kurā piedalījās diemžēl tikai viens respondents (es, ha ha), šobrīd esmu gatavs sniegt rezultātus plašākai publikai.

Kāpēc pazuda pumpis.info un radās savejais.lv?

Sadzēros brandavīnu un sataisīju muļķības. To jau nu tu gribētu dzirdēt. Pumpis.info nekur nepazuda, pazuda domēns un ādiņa jeb čaumaliņa, jeb miziņa, lol. Tālajā pagājušajā gadā .lv domēns bija zelta vērtē, tāpēc raupjā inflācijas plaukstas spiediena rezultātā to atļauties nevarēju. Šogad viss izskatās daudz smukāk.

Kāpēc nav smukiņš hederis (galvene)?

Vienmēr dziļi sirdī esmu bijis minimālists. Tāpat, piemēram, tualetei manā izpratnē būtu jāsastāv no poda, papīra (ārkārtējā gadījumā no avīzes / šausmīgā gadījumā no glancēta žurnāla) un birstītes. Man nevajag neko lieku.

Kāpēc lapa nav valīda?

Es tev te kāds fiksais programmētājs esmu!? Pieeju kļūdām lēni un mierīgi.

Kāpēc man vēl nav iPhone?

Es stipri melotu, ja teiktu, ka man telefons ir tikai zvanīšanai un īsziņām. iPhone man nav tāpēc, ka man tādam aparātam nav naudas, ha ha ha, in your face, ja domāji, ka es kaut ko sliktu teikšu par iPhone.

Pārmaiņas. Pārmaiņas. Pārmaiņas. Dažkārt tās prasās tikai motivācijas dēļ. Šodien Alfrēds Pumpis pateica, ka viss, viņam pietiekot ākstīties, jo viņš taču ir blogeris, tātad savējais. Un arī turpmāk viņš būs savējais.

Šajā sakarā notiek vēl kāda pārmaiņa, kas visticamāk daudziem nepatiks, jo būs liels slinkums piespiest sevi nomainīt RSS pieraksta adresi no http://feeds.feedburner.com/pumpisinfo uz http://feeds.feedburner.com/savejais, bet viss ir tavās rokās …un pelē …vai tačpadā.

Nekas tā nenogurdina cilvēku, kā klišejiskas frāzes, teicieni, joki un citi vārdu sakopojumi. Tie ir tik viendabīgi, nemainīgi un paredzami, ka gribas sev iespert ar papēdi pa pieri.

- Kā iet?
- (notiek īslaicīga domāšana, kurā tiek izvērtēta pareizā versija no diviem iespējamiem variantiem – labi vai normāli)
- Normāli. Kā tev?
- Arī normāli.
(šajā brīdī pazūd kontakts starp personām, jo mulsuma dēļ grūti izdomāt jaunu jautājumu)

Izdzirdot šādu dialogu, man paaugstinās holesterīna līmenis, notiek straujš assinspiediena kāpums un pastiprinās siekalu dziedzeru sekrēcija.
Protams, netiek izslēgti arī pārējie iespējamie varianti, kas gan variē retāk – forši, tā neko, var iztikt. Un tad vēl kāds asprātis pasaka, ka ar kājām iet. Hā, hā, hā! Smieklīgi tas bija 70-jos gados, kad tu to pateici resnajai ēdnīcas pavārei, kam uz virslūpas auga smukas ūsas un kura smējās tik traki, ka regulāri piespļāva tavu tikko pirkto soļanku.

Lūk, pareizs piemērs:

Alfrēds: – Čau, Pauļik!
Pauļiks: – Čau, Alfrēd!
Alfrēds: – Kā iet?
Pauļiks: – Ej dirst, Alfrēd!

Šajā brīdi es saprotu, ka Pauļika dvēseles stāvoklis ir pilns negāciju, kas radušās no kādas problēmas. Tāpēc tālāk es varu iesākt konstruktīvu sarunu ar Pauļiku, lai objektīvi varētu novērtēt viņa problēmu cēloņus un sniegtu nenovērtējamu palīdzību problēmas risināšanā.

Paldies.

Šodien atcerējos tālo 90-to gadu vidu. Pilsētas centrā bija maza bleķa būdiņa jeb kiosks. Pavisam vienkāršs 3×3 m skārda apartaments ar maziņu lodziņu centrā, kurā bija dislocēts tirdzniecības punkts. Tā bija mana Huba Bubu, M&M’s un Chupa Chupsu paradīze. Tā arī bija pirmā vieta, kur es gāju pirkt cigaretes ar mammas parakstītu lapiņu. Es tur varēju pavadīt daudz laika, meklējot skatlogā kārumu, kuru es varētu nopirkt par atnestajām tukšajām alus pudelēm. Ja man bija viena pudele, tad es zināju, ka man sanāk Turbo košļene, kuru ar priekpilnu seju un dažiem cauriem zobiem katru reizi ļoti prātīgi tinu vaļā, lai nesaplēstu iekšā esošo attēlu ar kādu Ferarri, Bugatti vai citu urbi. Ja es kambarī biju salasījis vairāk pudeļu, tad man bija liela izvēles iespēja, jo skatlogs bija pilns ar baudpilniem izstrādājumiem. Bet, ja man bija 2 alus pudeles, tad man sanāca saulespuķu sēkliņas. Vot, tagad atkāpe – vakar, pērkot mazo 60 gramu siemušku paciņu, es samaksāju 20 santīmus. Tieši tā, sasodītus 20 santīmus par sauju barības, kuras sastāvā 50% ir nelietojamas mizas. Un ziniet, par cik es kādreiz pirku? Par normāliem 5 santīmiem. Un ziniet, kas šajā stāstā ir traģiskākais? Garša kopš tā laika nav mainījusies.

Tāpat kā savulaik gribēju būt striptīzdejotājs, tad šobrīd, mainoties prioritātēm, kas sintezējas no apkārt notiekošās apstākļu kopas, es gribētu būt mikriņa šoferis. Es zinu, ka ar striptīzu tur nekā kopīga nav. Protams, ja, būdams mikriņa šoferis, tu sēdi pie stūres vienīgi šlipsē, krūšu galu nosedzis ar drošības jostu un rausties savā  krēslā, fonā skanot Džo Kokera muzikālajam apcerējumam, vai arī, būdams striptīzdejotājs, tu savus kārdinošos priekšnesumus pasniedz vienīgi mikriņos, ar dibena muskuļiem pārsledzot pārnesumus un ar strinģenēm tīrot sviedru klāto paneli, tad šis stāsts varētu ieiet citā gultnē. Bet, ja ripinām drezīni pa tām pašām sliedēm, kurām iesākām, tad iemesls, kāpēc tagad man ir radusies sadistiska vēlme iekasēt naudu, nolaizīt pirkstu, izsniegt biļeti un vizināt tautu no punkta A uz punktu B, ir tas, ka mikriņus Ceļu policijas, kas ir Valsts policijas Kārtības policijas struktūrvienība, pārstāvji neaptur. Jā, jā. A tas taču ir visai loģiski – mikriņam ir jāiekļaujas grafikā, tāpēc nedrīkst tam kavēt laiku. No tā atkal seko, ka mikriņa šoferis šo labvēlīgo apstākli var izmantot, lai paspīdētu ielās ar savām rallista iemaņām, kas apgūtas, skatoties WRC čempionāta videoapskatus pa “Eurosport”. Tā, lūk. Ja es, kā godprātīgs ierindas pilsonis, savā sudrabotā Ford Mondeo pārdrāžos (lūdzu nepārprast) pāri krustojumam pie dzeltenā luksofora signāla, tad pie manis uzreiz klāt ir inspektors no augstākminētās Kārtības policijas strukturvienības un nopietni stāsta, ka par šo izgājienu pienākas sods. Tajā pašā laikā, ja es būtu mikriņa šoferis, tad es varētu vēl paspēt pie sarkanā pārbraukt, piemiegt likumpārstāvim ar aci un deldēt zoli, iespiežot pedāli grīdā un izbaudot tahometra stabiņa straujo augšupeju.

Situācija bija visai ikdienišķa. Pēc skolas kāpju mikroautobusā un sēžos savā vietā, jā, savā, jo man patīk sēdēt 3. rindā pa labi pie loga. Tas, manuprāt, ir labākais redzamības un dzirdamības punkts mikriņā. Vienu brīdī esošajam pasažieru skaitam pieplusojas vēl 2 meitenes, kuras sāk apspriest vīkenda notikumus. Tā kā vienīgais lietderīgais laika kavēklis ir svešu sarunu noklausīšanās, tad ķēros pie lietas (vārdi būs izdomāti, jo neatceros īstos).

- Ko tu man teici? Linda nolaida ar četriem džekiem? (izbrīns)
- Nu, jā. (intensīvi un emocionāli turpina). Sākumā ar Daini. Mēs ārā pīpējām, tad Elīna saka: -Paskaties, ko Linda dara? Es paskatos un domāju, ka man gļučī, paskatos vēlreiz, nē, točna Linda sūcas.
- Ej nost, tā taču ir riktīgā. (skaļi smiekli)
- Jā, bļāviens, un klausies tālāk …(seko detalizēts atlikušo vakara notikumu izklāsts ar Lindu galvenajā lomā).

Baigi uzsita nostaļģiju. Uzreiz tāds slēpts smaids par naivo Lindu, kura patiesībā man atgādināja dažas meitenes no manām jaunību dienām. Starp citu, arī tad šīs sarunas nebija retums. -Ja? Nevar būt? Ej tu nost? Tā taču ir viena vieglas uzvedības meitene. LOL.

P.S. Starp citu, pārdevējs ir tik labs, cik ātri tas māk piegādāt preci. Tāpēc iesaku www.mymemory.co.uk, pasūtīju SDHC karti un 5 darbadienu laikā jau bija manā pastkastītē. Un cenas kā pie cilvēkiem.

Reiz sen senos laikos radās tāda filma, kas ieguva plašu rezonansi globālajā sabiedrībā. Un, protams, visi mēs lieliski sevi sadalījām uz pusēm – tajos, kas ticēja filmā rādītajām sazvērestības teorijām un tajos, kas teica, ka tas viss ir bulšits un autors pēdējais pajolis. Klāt ir Zeitgeist II jeb Zeitgeist: Addendum, lai mēs atkal varētu plaši padiskutēt un sakauties pie pirmajām vārdu apmaiņām.

Varat skatīties Googlē.