Es zinu, kur atrast bikses
Tagad es aprakstīšu savu hronisko, neiznīdējamo un ilggadējo pieradumu. Šim pieradumam ir milzīgs stāžs, faktiski tas pastāv kopš es sevi atceros. Neizslēdzu iespēju, ka cēlonis ir vēl senāks. Pret to cīnīties ir bezjēdzīgi, jo tas man seko, lai arī kur es būtu, un praktiski tas nepakļaujas nekādiem likumiem, nekādām dogmām un nevienai tēzei. Tā tev nav nekāda smēķēšana, kuru, pakošļājot Nikorete, ir iespējams likvidēt no savas ikdienas, ietaupot saņķikus aliņam. Mans pieradums ir bumerangs – es viņu aizmetu, bet viņš atgriežas, trāpot pa olām. Ir sāpīgi, bet nekas nemainās. Tam nelīdz pat mammas bargais skatiens un skarbi viedie vārdi par tā nepiemēroto dislokācijas vietu. Es nebaidos teikt, ka šis pieradums ir unikāls un nekontrolējams. Bet man patīk ar viņu sadzīvot, jo viņš man ietaupa laiku, arī traucēklis viņš nav, vienīgi trūkst viņam estētiskuma, jo bojā kopējo telpas skatu. Jā, tā ir mana drēbju čupiņa, kas atradusi sev klusu vietu dīvāna galā.