Sensacionāla atklāsme
Brīžiem uznāk nenormāla vēlme būt anonīmam blogerim. Nu tādam, kurš vienu dienu var būt Valdis, otru Zigis, trešo Zaiga un ceturto Suns Imo Hujs (lasīt ķīniski). Gribētos, lai tie, kas mani pazīst, nepazīst šeit. Respektīvi, gribētos būt Pumpim, kura radi, draugi, kaimiņi, vecās brūtes nezina, ka zem pumpis.info slēpjos es. Bitīt matos, kā es tad rakstītu muļķības! Ieslīgtu bezgalīgās pārdomās par kutinošām, amizantām, neparastām un aktuālām tēmām. Tagad mans tēls to neļauj. Esmu kārtīgs puika. Sīks pedālis no mazpilsētas. Jā, esmu paškritisks, tas man liek aizdomāties, ka nemaz tik sūdīgi nav. Liekas, ka problēmu jau nav pieķerties pie WordPress naglām un uzmeistarot vēl vienu daiļu internetdienasgrāmatu, jo visiem īstajiem blogeriem ir vismaz 2 blogi, jo visiem mums ir 2 personības – labais es un tas otrais. Bet, apzinoties to, cik liels aktīvists es esmu, šī ideja jau pašā sākumā zaudē savu pievilcību. Varbūt reiz ausīs tā diena, kad bļaustīšos apkārt ar citādu skatu uz visām ikdienišķajām lietām. Bet pagaidām uzvilkšu smokingu, iemetīšu frizūrā matu gēlu, pieglaudīšu lokainos matus un turpināšu pumpēties šeit.
P.S. Šis ieraksts lieliski pierādīja, ka man nav ko darīt …un es ar to lepojos.
17. Augusts, 2008 plkst. 21:36
same shit :)
17. Augusts, 2008 plkst. 23:02
Nevaru nepiekrist.
Es savai topošajai/esošajai draudzenei esmu pastāstījis par savu ī dienasgrāmatu un tagad to nedaudz nožēloju.
Nevaru rakstīt vairs tās dziļās, apslēptās, naivās domas, jo, redz, pastāv iespēja, ka tas varētu aizvainot topošo/esošo meiteni. Muļķīgi jau tas ir savā ziņā un savā mērā.
18. Augusts, 2008 plkst. 0:37
Bet risinājums ir nepieciešams. Gribas tak brīžiem pilnvērtīgi izteikties, ar tādu neierobežotu leksiku un plašu vērienu.
18. Augusts, 2008 plkst. 10:42
Biju padomājis nobloķēt draudzenes datora ip adresi, bet tas laikam nav stabils risinājums