Mans jaunais draudziņš
Brīžiem gribas sev tā normāli iebliezt pa seju. Jā, es zinu, ka to var arī cits nokārtot. It sevišķi tumšos piektdienas vakaros vietās, kur dislocējas spirtoto dzērienu padzēruši slāvi. Bet tas vairs nebūtu smieklīgi. Emm… es tagad nemāku teikt vai esmu pārāk stulbi slinks, vai arī arī apbrīnojumu piesardzību raugos uz visādiem foršiem jauninājumiem internetā. Aha, galvenais, lai kājām silti. Redz, ir tā, ka vakar izmēģināju flickr.com. Smejies, smejies. Gan pāries. Tāpēc tagad gribas vienu fingāli zem acs no sevis. Un te lasītājam neviļus rodas jautājums – kāpēc? Atbilde nav tālu jāmeklē – ja būtu es ātrāk iedomājies, ka flickr.com lietot ir nenormāli stilīgi (nu tāpat kā tecktonik uzdejot uz densflōra) , tad tagad mana sensitīvā dvēsele uzgavilētu un atviegloti nopūstos. Pirms pāris nedēļām izdarīju vienu no riebīgākajām lietām pasaulē, un tici vai, nē, bet man joprojām tas liekas mistiski. Tu uzminēji. Es noformatēju cietā diska partīciju, uz kuras bija bildes, kas tur tā nejauši bija sakopojušās 3 gadu garumā. Asaras acīs sariešas, kas tā vien grib noripināties pa maniem perfektās formas un maigās ādas vaidziņiem. Backups? Pie vella, es tak neko stulbu nekad neizdarīšu. … izdarīju. Turklāt tas prasīja tik vien, cik dažu ņūtonu spiediens uz peles kreiso podziņu.
Toties tagad man ir jauns draugs – flickr.com. Un mēs jau esam paspējuši iemīļot viens otru. (love)
26. Maijs, 2008 plkst. 20:37
Rūgta pieredze man liek regulāri sinhronizēt laptopa un mājas pc disku saturu…