Divas riebīgas lietas
Es parasti nevaru pārdzīvot par divām lietām – palikusi pusīte siermaizes, kad tēja ir beigusies, un tu esi spiests ēst to sausu, jo nav jēgas taisīt vēl vienu krūzi tējas, un otra lieta – tu esi sataisījis siermaizītes, uzvārījis ūdeni, sameklējis tēju, bet izrādās, ka mājās nav ne grama cukura. Tas ir tik sasodīti kaitinoši, un tā man pēdējā laikā gadās.
P.S. Esmu pie samaņas un ar mani viss kārtībā. Iemesls retajai drukai ir pavisam neinteresants un jau nodrāzts – nav laika.
10. Maijs, 2008 plkst. 21:07
Bāc, cik labi pateikts :) Itkā sīkums, bet tiešām tādas lietas nereti kaitina.
12. Maijs, 2008 plkst. 0:18
Ir izeja: taisīt tēju lielākā krūzē vai par vienu maizīti mazāk :)
12. Maijs, 2008 plkst. 10:15
Viena maizīte mazāk būs pārāk sāpīgi. Laikam jākrāj naudiņa lielākai krūzei. :D
12. Maijs, 2008 plkst. 13:20
Es pēdējo mēnesi vispār tēju bez cukura dzeru, slinkums iet pirkt. Patiesībā nav ne vainas. Drīzāk kaitina, kad nav laika piesēsties uzēst, vai arī esi iepriekšējā vakarā pirms gulēt iešanas izmazgājis matus un no rīta, kad parasti jau tā nav laika, jākaro ar viņiem.
12. Maijs, 2008 plkst. 22:28
Mfz par matiem gan taisnība! Tev gan viņu nav tik daudz :)
13. Maijs, 2008 plkst. 9:35
Tiko izdomāju lietu, kas mani nenormāli kaitina, kad mēģīni nokārtot dabiskas vajadzības, tev iezvanās telefons ^^
14. Maijs, 2008 plkst. 13:15
Sapratu, ka kaut kas man tavā “ādiņā” nepatīk – nav jau tik kaitinoši, kā tējas beigšanās pirms sieramaizītes, bet nu tomēr – .comments-template ol li vajag padding’u labajā pusē kādus 20px; :D
14. Maijs, 2008 plkst. 17:34
Es zinu. Labu laiku jau esmu ievērojis, bet uznākusi slinkuma galējā robeža, kad pat to nav spēka nomainīt. :D
Edit: (whew) Tas nebija nemaz tik sarežģīti. :D