Vismīļākais no tiem ir “Marija Lizbete”. Nu tas ir stāsts par kādu skaistu sievieti, kura iemīlas precētā vīrietī Hosē Armando, kurš savukārt iemīlas viņā, bet viņi nedrīkst būt kopā, jo viņam tak ir ļauna, greizsirdīga sieva ar uzpumpētām krūtīm, kura brauc ar glaunu Lambordžīnī. Marija un Hosē slepus tomēr tiekas. Hosē sieva to uzzina, tāpēc viņai ir jārīkojas. Vispirms viņa pasaka, ka ir stāvoklī. Kad tas nelīdz, tad viņa ķeras pie ieročiem un mēģina novākt Mariju. Tas neizdodas. Bet seriāla laikā kāds noteikti tiek sašauts. Kā arī Marijai ir labs draugs frizieris – zilītis. Beigās, protams, Marija un Hosē ir kopā. Yo!

Otrs seriāliņš ir “Izabella Dora”. Izabella nāk no nabadzīgas ģimenes, viņa ir skaista, un viņu noskata kāds izskatīgs un jauks bagātnieks – Eduardo Montenegro. Bet viņi nedrīkst būt kopā, jo Eduardo ir precējies ar skaistu un augstprātīgu sievu – Sāru. Izabella izstāsta savam labākajam draugam frizierītim – homoseksuālim, ka viņa ir iemīlējusies. Viņš par to ir sajūsmā. Seriālā notiek kulminācija – Eduardo un Izabella saskūpstās. Sāra uzzina, ka vīrs met pa kreisi un izdomā, ka jāpaliek stāvoklī. Eduardo sajūtas atbildīgs un paliek kopā ar sievu, bet augām dienām domā tikai par Izabellu. Sārai tas nepatīk, un viņa rīkojas tālāk – nolaupa un grib nošaut Izabellu. Nekas nesanāk. Nobeigumā Sāru nosūta uz istabu ar baltām sienām. Eduardo ar Izabellu paliek kopā, apprecas un radina bērnus.

Gribas pastāstīt vēl par dažiem, bet man bail, ka atkārtošos.

Brīžiem gribas sev tā normāli iebliezt pa seju. Jā, es zinu, ka to var arī cits nokārtot. It sevišķi tumšos piektdienas vakaros vietās, kur dislocējas spirtoto dzērienu padzēruši slāvi. Bet tas vairs nebūtu smieklīgi. Emm… es tagad nemāku teikt vai esmu pārāk stulbi slinks, vai arī arī apbrīnojumu piesardzību raugos uz visādiem foršiem jauninājumiem internetā. Aha, galvenais, lai kājām silti. Redz, ir tā, ka vakar izmēģināju flickr.com. Smejies, smejies. Gan pāries. Tāpēc tagad gribas vienu fingāli zem acs no sevis. Un te lasītājam neviļus rodas jautājums – kāpēc? Atbilde nav tālu jāmeklē – ja būtu es ātrāk iedomājies, ka flickr.com lietot ir nenormāli stilīgi (nu tāpat kā tecktonik uzdejot uz densflōra) , tad tagad mana sensitīvā dvēsele uzgavilētu un atviegloti nopūstos. Pirms pāris nedēļām izdarīju vienu no riebīgākajām lietām pasaulē, un tici vai, nē, bet man joprojām tas liekas mistiski. Tu uzminēji. Es noformatēju cietā diska partīciju, uz kuras bija bildes, kas tur tā nejauši bija sakopojušās 3 gadu garumā. Asaras acīs sariešas, kas tā vien grib noripināties pa maniem perfektās formas un maigās ādas vaidziņiem. Backups? Pie vella, es tak neko stulbu nekad neizdarīšu. … izdarīju. Turklāt tas prasīja tik vien, cik dažu ņūtonu spiediens uz peles kreiso podziņu.

Toties tagad man ir jauns draugs – flickr.com. Un mēs jau esam paspējuši iemīļot viens otru. (love)

Noslauku ar sviedriem klāto pieri, un vieglā ekstāzē ievelku nāsīs sasmakušo istabas gaisu. Laikrādis rāda jau tumšu nakti. Jautāsiet, ko tu te vēl dari, jefiņ? Es ar vieglu smīnu un pievērtu aci atbildu – es apgreidojos uz 2.5.1 un nomainīju ādiņu. Nē, tas nav delīrijs un vecuma plānprātība arī ne. Beidzot sadomāju no WordPress 2.3 pāriet uz 2.5, bet izrādījās, ka ir jau 2.5.1. Un pie reizes sakārojās pamainīt vizuālo, atrast tīkamo bija pusstundas jautājums, bet pielāgot vēlmēm – 6 stundu jautājums. Nu ko? Jāsāk arī domāt par pilnvērtīgu saturu. ;)

Tas man vienmēr ir šķitis paradokss. It kā tu gribi, lai spēle notiek līdz pašam pēdējākam mirklim, bet tai pat laikā saproti, ka pendeles ir +/- laimes spēle, un tas vairs it kā nav sportiski. Lai nu kā, bet šī gada fināls “Chelsea” vs “Manchester United” bija baudāms. Un, kā vienmēr, sirds sažņaudzas, skatoties zaudētāju rūpju un asaru pilnajās sejās. Bet tāda nu reiz ir tā skarbā realitāte.

Vells, ar to inflāciju esam tik tāl’ esam nodzīvojušies, ka putpuplasts ir kļuvis par vērtīgu materiālu. Un vispār simtu gadu mums ir vajadzīga kaut kāda milzīga cūka. Kas mēs esam? Kaut kāda cūkkopju tauta? Vai arī uzvedamies tik cūcīgi, ka vajag pašiem savu simbolu par 30 000 Ls? Tas vairs nav smieklīgi.

Un es vēl naivi cerēju, ka kļūs labāk.

Es neko nesaku, visādi var gadīties.
Principu netrūkst, pēc kuriem var vadīties.

Zinu, ka tev mācību grāmata ir somā.
Un ļoti labi zinu, ko tu par to domā,
Kad ar trīcošām rokām izvelc to ārā,
Jo iepriekšējo nakti esi nosēdējis bārā.
Pielicies līdz grīdai vienīgais no bara.
Nu, pareizi, pamatskolā taču visi tā dara.
Stundās tu esi tikai tāpēc, ka ir tāds likums.
Lai gan tas tev tur, kur tavs mīkstais plikums.
Ar dažiem skaļiem vārdiem un attiecīgiem žestiem,
Tu atkal šokā, kāpēc vieninieks par testiem.
Aha, kā tad, nu ne jau tu pie vainas,
Ka nezināji, kas tās tādas Latvju Dainas.
Skolotājs vainīgs, jo nepiecēla tevi,
Kamēr tu solā tu gulēji un atpūtināji sevi.

Dažus solus priekšā tev sēž Māra.
Meitene skaista, nu tāda kāra.
Arī viņais patīk trešdienās apkārt tusēt,
Un ceturtdien skolā par to nedrīkst klusēt.
Tāpēc jāizstāsta visiem, kā tad nu gāja,
Cik reižu atkal paslīdēja kāja,
Cik seksīgs apģērbs mugurā bija
Un cik liela mau** ir kaimiņu Vija.
Mācības arī viņai pie vienas vietas,
Jo dzīvē taču ir arī svarīgākas lietas -
Telefons, Gucci un smukiņš draugs.
Lūpene, burziņi un pelnutrauks.
Lai tās skolotāja gar tāfeli tur skraida.
Ne viņu tas saista, ne viņu tas baida.
Galvenais, lai iekš draugiem el vē,
Kāds albumiņu viņai komentē.

P.S.
Šis rindas nav par konkrētiem, man zināmiem cilvēkiem, es ļoti atvainojos, ja kāds saskatīja līdzību ar sevi. Šīs ir tikai pārdomas par dzirdēto, klausīto, skatīto un redzēto. Ja kāds grib, tad var piemest apakšā bītu un ierepot. xD

Taisot angļu valodā prezentāciju par Google Inc., es nācu pie secinājuma, ka šī ir koorporācija ir baigais monstrs (cepums man par atklājumu). Reāli uz viņiem koncentrējas nenormāls daudzums informācijas, un to viņi lieliski izmanto. Nav jau slikti, ka viņi piedāvā visādus pričendāļus, visu sakoncentrē vienuviet, bet brīžiem liekas, ka tā ir tāda kā sekta, kas pārņem varu pasaulē. Tāpēc gaidīšu, ko viņi darīs tālāk. Sekošu uz katra soļa. Un vispār pēdējā laikā visur saskatu sektas. Socioloģijas lekcija atstāja smagu sitienu manā naivajā sejā. :D

Es parasti nevaru pārdzīvot par divām lietām – palikusi pusīte siermaizes, kad tēja ir beigusies, un tu esi spiests ēst to sausu, jo nav jēgas taisīt vēl vienu krūzi tējas, un otra lieta – tu esi sataisījis siermaizītes, uzvārījis ūdeni, sameklējis tēju, bet izrādās, ka mājās nav ne grama cukura. Tas ir tik sasodīti kaitinoši, un tā man pēdējā laikā gadās.

P.S. Esmu pie samaņas un ar mani viss kārtībā. Iemesls retajai drukai ir pavisam neinteresants un jau nodrāzts – nav laika.

Beidzot ir klāt tā īpašā dieniņa, kad latviešu tauta solidarizējas. Tieši tā, tie vācas bariņos (un bāriņos ar), iepērk alu un pielīp pie TV ekrāniem. Un visas problēmas +/- 2 nedēļu garumā tiek nomestas sūdu grāvī pie mājas. Nevienu vairs neinteresē piena cena, neinteresē, cik bedrīšu uz ceļiem ir aizlāpītas, neinteresē, kāpēc Dzidriņa no blakus korpusa atkal piemetusies un lamājas sētas priekšā. Mūs vieno hokejs. Neķersim kreņķi, ka mums grūti savākties un aiziet parakstīties par kārtējiem likuma grozījumiem, toties mēs visi kopā varam paskatīties hokeju un ar to arī leposimies, un centīsimies citreiz sasvīdušos zābakus spēles laikā uz laukuma nemest, jo mēs tak esam labākie hokeja fan[āt]i, un labākie tā nekad nedara. Hokejs ir klāt, un tāpēc es jūtos ļoti labi. Un ceru, ka jūs tāpat.

P.S. Mani mulsina TV3 reklāma. Šie saka, ka hokejs ir sporta karalis, bet esmu pārliecināts, ka to pašu un daudz biežāk esmu dzirdējis par futbolu. Kā tad tur ir?

Es domāju, ka šis vārds jau nu vairs nav svešs. Par to savulaik ir ziņojis Toms un Mad182. Nu tad tā, ir jaunumi. Šoreiz izmocīta ir Modern Talking lirika. Ievērtēt varat šeit: http://studijaskapis.draugiem.lv/