Nav smieklīgi
Johaidī! Tik draņķīgi no sportiskām aktivitātem sen neesmu juties. Pirms nedēļas sākās augstskolas turnīrs futsālā (tagad nav jāsmejas, jo tā sauc futbolu telpās). Par to jau Vācu Izkapts arī ir ieminējies. To izlielīto dzelteno plastikāta gabalu viņš pret mūsu dream team izpelnījās, bet mūsu komanda par to nemaz nepriecājas, jo tagad mums ir par vienu spēlētāju mazāk. Izkapts dara savu.
Bet tagad tuvāk pie lietas. It kā jau pirms laika es te solījos skriet un uzturēt sevi formā, bet tas viss daudzu un dažādu neveiksmīgu apstākļu sakritību dēļ izkūpēja kā pirdiens gaisā. Skarbi. Un tamdēļ es tagad to sāku nožēlot.
Tātad komanda tika nokomplektēta pēc sludinājuma augstskolas forumā. Salasījāmies maziņš entuziastu bariņš, kas joprojām mēģina saspēlēties savā starpā. Jau pirms pirmās spēles tikām uzskatīti par pastarīšiem. Un tas, kurš to teica, nav kļūdījies. :D Nesaukšu tos ciparus, kas norāda uz vārtu attiecību. Būs kauns. Pieņemsim, ka spēlējam savam priekam.
Pagājušajā wīkendā tika aizvadītas 3 spēles. Pēc kurām es jūtos kā samīcīts sūds zaļā pļavā sutīgā vasaras dienā. Sen neesmu sevi tā nodzenājis. Pilnīgi žēl sevis paliek. To, ka nav riktīgi ar manu sportisko formu liecina atgadījums, kad svētdien pēc spēles izkāpu no pieturas, devos uz māju pusi un dzirdu tuvojamies soļus aiz muguras …un redzu, ka tantiņa labākajos gados nesas man garām, kamēr es ar kedām šļūcu pa bruģi. Es pat nevaru izstāstīt, cik riebīgi jūtos. Bet futbolu es joprojām mīlu.
Eh, Alfrēdonkuls saka, ka būs labi, manu mazo lasītāj!
7. Aprīlis, 2008 plkst. 11:08
naabadzinjsh, es jau nu ta nepardziivot……NOT :D