Aha, tieši tā, tagad varētu padomāt, kas tad nu es par maģiskās dziras lietpratēju savos 19 gados, bet neba jau alu sāku garšot tiklīdz man palika 18. Tāpēc atļaušos publicēt savu skatījumu uz alu.

5. vieta – Aldara Gaišais

Atrodas topā tikai tāpēc, ka visbiežāk tiek patērēts. Un visbiežāk tiek patērēts tādēļ, ka par atbilstošo samaksu tam piemīt pieņemama garša.

4. vieta – Guinness

Nē, man radi Īrijā nedzīvo un nestrādā ar, bet šo alu ir gadījies šad tad pabaudīt un teikšu, ka mellā krāsa un rūgtena garša atstāj pozitīvu iespaidu uz manām garšas kārpiņām. Vienīgais, kas atbaida, ir cena.

3. vieta – Mītava

Jā, jā, varat jau uz mani rādīt ar pirkstiem, ka es esmu uzķēries uz reklāmas vai uzskatīt ka esmu jucis “Prāta Vētras” fans, bet realitātē ir tā, ka saldskābenā garša reāli piedur. Smejies vai raudi, bet tiešām labs, un cena pagaidām arī pieņemama.

2. vieta – Brenguļu alus

Alus, kuru varētu lietot ūdens vietā. Ar nožēlu jāsaka, ka lietots tikai vienu reizi, bet atmiņā iespiedās pamatīgi. Tā kā man piekļuve šim alum ir visai ierobežota, atliek cerēt, ka vēl būs reizes, kad manas lūpas skars šo maigo un dzīvo garšu.

1. vieta – Užavas alus

Patiesībā šo pozīciju varētu dalīt ar Brenguļu alu, bet … Užavas alus tiek piedāvāts pudelēs, un alus darītava atrodas tepat rajonā, kā rezultātā, pie Užavas izlejamā, kas ir divreiz garšīgāks par tā jau gardo pudeles variantu, nav nemaz tik sarežģīti piekļūt.

Un kāds ir tavs TOPs?

Ja man tiktu dota iespēja kaut ko aizliegt pasaulē, ziniet, ko es darītu? Es aizliegtu meitenēm/sievietēm smēķēt. Es zinu, ka smieklīgi, bet tas būtu tik forši. Smēķēšana daiļajam dzimumam nepiestāv. Tas ir absurds. Kā būtu, ja, piemēram, džeki tagad tīkliņu zeķubiksēs sāktu staigāt? C’mon, tas būtu reti riebīgi. Nu gluži tāpat kā smēķējoša meitene/sieviete. Šī doma nav radusies no kāda konkrēta atgadījuma vai sāpīgas pieredzes, vienkārši laika gaitā sakrājies, skatoties uz cilvēku dzeltenīgajiem zobiem, dzeltenīgajiem pirkstiem un iedomājoties plaušas padomju armijas kirzu melnumā. Sāpīgi, ka uz to parakstās arī meitenes. Tā kā esmu kaislīgs pretsmēķēšanas fans, labprāt aicinātu visus atmest šo indes zelēšanu, bet ne jau es viens cīnītājs. Par cigarešu kaitīgumu nerunāšu, jo tas jau paliks pārāk smieklīgi, bet smiekliem šajā ierakstā vietu nav. Bet nu, jā, nepatīk man skatīties uz smēķējošām meitenēm (jā, jā, zinu jau – Nepatīk? Neskaties! Un atšujies, losi! Ko gribēšu, to darīšu!), bet izvairīties vairs nevar. Negribu zināt, kāds katrai ir iemesls šā kaitīgā procesa uzsākšanai, tāpat lielākā daļa būtu pilnīgi bezjēdzīgs attaisnojums, jo neredzu jēgu smēķēšanas uzsākšanai. Var jau būt, ka daļa domā, ka es nesaprotu, ko es runāju, jo esmu pārāk vecmodīgs vai nesakarīgs puņķutapa, kas savus 19 gadus dzīvojis kā partizāns vietējā mežā, bet es gan tā neteiktu. Es nesmēķēju un nejūtos kaut ko zaudējis.

Tātad, mīļās dāmas, lēdijas, kundzes, jaunkundzes, meitenes, čiksītes, lūdzu, nesmēķējiet!

Eh, sēžu un domāju, ka nav vajadzības man lielīties ar savu RSS listi. Pietiks, ja pateikšu, ka abonēju 40 interneta dienasgrāmatas. Visvairāk prieciņu sagādā lasīt tādus bestsellerus kādus piedāvā zuz.lv, archija.info, menthol.lv, guntisdk.wordpress.com, nuclearsecrets.wordpress.com, blocins.lv, nemirst.lv, nobody.lv.

Redzu, ka citi brīžiem piekopj visai īpatnēju domu gājienu – pēc kāda no ierakstiem, kas attiecīgajai personai nav gājis pie sirds, komentāros izspļauj – “Sorry, tu izlido no mana RSS!” Godīgi sakot, man tas šķiet gaužām bērnišķīgi. Es pagaidām nespēju iedomāties, kāds necilvēcīgs un pretdabisks ieraksts būtu jāizveido cilvēkam, lai es pārstātu lasīt viņa emuāru. Labi, kušš! Pietiks.

Smejies vai raudi, bet vakar vakarā kāpu uz velosipēda pēc kādu 2 gadu pārtraukuma. Lielākās bažas bija par to, vai atcerēšos, kā notiek aparāta izmantošanas process. Bet izrādās, ka to tik viegli aizmirst nevar, gluži tāpat kā kurpju siešanu. Sajūta bij’ tāda, it kā mazs bērns būtu pie kompektes ticis. Mēle līdz trotuāram un tik drillēt pedāļus. Kaifs neizsakāms.

Vispār nonācu pie domas, ka blogam kaut kā trūkst. Pēc statistikas nedzenos, kam būs interese par pumpis.info, tam žetons no manis. Bet lieta tāda, apstākļi sekojoši. Nav vizuālais. Par maz bildītes un par maz acij tīkamu skatu. Turklāt paša veidotā ādiņa arī jau zaudējusi savu pirmatnējo un burvīgo dzirksti, laikam tāpēc, ka tā radās visai spontāni, nemaz daudz nedomājot, bet tagad prātā ģenerējas jaunas vizualizācijas, tāpēc pie pirmās izdevībās ķeršos klāt.

Izmantojot esošo situāciju, gribu skaļi izteikties par FeedBurner’u, jo ne velna netieku ar to skaidrībā. Man tie cipari mainās kā luksofora gaismiņas. Zemāk par 3 gan nekrīt, bet katru dienu cits cipars. Šķiet, ka FeedBurners pats randomā met man tos cipariņus. Lai gan – whatever!

Šķiet, ka nākamais raksts būs par manu RSS listi. Bet dzīvosim – redzēsim.

Jā, nožēlojami, ka manā blogā ieraksti top tikpat bieži, cik sniegs uzsnieg Sahārā. Publisks ‘fuj’ Alfrēdam. Skola, svētki, slinkums – tas viss tik cieši mijiedarbojas, ka pumpis.info kļūst par sekundāru objektu. Tikai mieru. Te kāds apjucis indivīds solās laboties. Jā, izmantojot situāciju, teikšu, ka GRIBU VASARU un visas no tās izrietošās sekas – pludmale, zaļumballes, Bīč Pārtījs (šogad tik cool mākslinieki uzstājas, ka nedrīkst nebraukt), …

Šodien, pēc divarpus gadu ilgas kalpošanas, savas funkcijas attieca pildīt Ls 2.60 vērtā “Defender” pelīte. Tā vietā par četriem latiem un piecdesmit santīmiem tika iepirkta “Logitech” radiniece, kas nu jau bauda manu maigo plaukstas tvērienu un zīdaini sensitīvos pirkstus. Pēc vairākām stundām, kas veiktas, veicot matemātiskus aprēķinus un padziļinātu analīzi – integrējot, diferencējot un atvasinot – nācu pie zinātniska slēdziena, ka šai pelei, ja uz to neiedarbosies negatīvi ārējie spēki, jākalpo 4.3 gadus.

Kāpēc? KĀPĒC? Nu kāpēc? Kāpēc man patīk visu atstāt uz pēdējo brīdi? Kur slēpjas tā mana aplamā rīcība? It kā jau parasti neķeru kreņķi, bet kaut kā tas sāk spiest. Lai gan 100% zinu, ka šis ieraksts neko nemainīs, un viss būs pa vecam. A varbūt pa tā ir labāk. Par spīti tam, ka tagad, pārnākot no skolas, jāsēžas pie grāmatas un jātaisa laboratorijas darbi, kurus jānodod pirmdien. Lai gan laika tos pildīt varēja no februāra. Bet Alfrēds, redz, tik šonedēļ nāk pie prāta. Par to viņam bonusā vēl kaudzīte ar kontroldarbiem un mājasdarbiem programmēšanā, kurā man (pēc labākās gribas) sokas gaužām bēdīgi.

Alfrēds saka: “Attā!” (un iet skatīties The Big Bang Theory plkst. 2:02)

Johaidī! Tik draņķīgi no sportiskām aktivitātem sen neesmu juties. Pirms nedēļas sākās augstskolas turnīrs futsālā (tagad nav jāsmejas, jo tā sauc futbolu telpās). Par to jau Vācu Izkapts arī ir ieminējies. To izlielīto dzelteno plastikāta gabalu viņš pret mūsu dream team izpelnījās, bet mūsu komanda par to nemaz nepriecājas, jo tagad mums ir par vienu spēlētāju mazāk. Izkapts dara savu.

Bet tagad tuvāk pie lietas. It kā jau pirms laika es te solījos skriet un uzturēt sevi formā, bet tas viss daudzu un dažādu neveiksmīgu apstākļu sakritību dēļ izkūpēja kā pirdiens gaisā. Skarbi. Un tamdēļ es tagad to sāku nožēlot.

Tātad komanda tika nokomplektēta pēc sludinājuma augstskolas forumā. Salasījāmies maziņš entuziastu bariņš, kas joprojām mēģina saspēlēties savā starpā. Jau pirms pirmās spēles tikām uzskatīti par pastarīšiem. Un tas, kurš to teica, nav kļūdījies. :D Nesaukšu tos ciparus, kas norāda uz vārtu attiecību. Būs kauns. Pieņemsim, ka spēlējam savam priekam.

Pagājušajā wīkendā tika aizvadītas 3 spēles. Pēc kurām es jūtos kā samīcīts sūds zaļā pļavā sutīgā vasaras dienā. Sen neesmu sevi tā nodzenājis. Pilnīgi žēl sevis paliek. To, ka nav riktīgi ar manu sportisko formu liecina atgadījums, kad svētdien pēc spēles izkāpu no pieturas, devos uz māju pusi un dzirdu tuvojamies soļus aiz muguras …un redzu, ka tantiņa labākajos gados nesas man garām, kamēr es ar kedām šļūcu pa bruģi. Es pat nevaru izstāstīt, cik riebīgi jūtos. Bet futbolu es joprojām mīlu.

Eh, Alfrēdonkuls saka, ka būs labi, manu mazo lasītāj!

Patīk futbols, bet esi aizņemts blogojot vaigu sviedros vai negribi palaist garām kārtējo “Kepasā Rosalinda, mia more” sēriju? Tad www.powerchallenge.com ir viss, ko tev vajag. Nekādu muskuļu masas audzēšanu ar hantelēm padusēs, nekādu skriešanu agros rītos pa rasotu pļavu, nekādu proteīnu rīšanu ar tirgū pirktajām zivēm, tikai un vienīgi ar pelmeņiem nošķiestā klaviatūra un pirkstu veiklība. Turklāt spēlēt vari kaut vai ar kirgīziem, irāņiem un citiem futbola cienītājiem no dažādām nācijām all around the world. Jāatzīst gan, ka šādi pie veselības sevi neuzturēsi, bet nu neiešu mācīt, kā dzīvot.

Pieļauju iespēju, ka kādam lapa nav jaunums jau labu laiku, bet tas mani neuztrauc. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tātad šodien bliezu kā traktors pa kartupeļu lauku. Jāsavelk gan krunkas pierē un jāatzīst, ka gaužām neveiksmīgi sokas, bet tas tikai tāpēc, ka rokas nav pieradušas pie tādas spriedzes, un tie spēlētāji neklausa. Šķiet, ka spēlējot atcerējos visus krievu lamuvārdus. Gan pieradīšu. Pieredze taču nāk ar laiku …es ceru.

Par spīti aktivitātēm, kas saistītas ar virtuālo kājbumbas dzenāšanu, pamanījos arī apmeklēt grozbumbas spēli “Ventspils” – “ASK”. Beidzot! Beidzot arī savējiem sanāca uzvarēt. Laikam sabijās pēc trenera Okorna vēlmes beigt darbu ar šo dream team. Še bija, saņēmās čaļi. Labu laiku nebiju pabaudījis tos traki bļaujošos, ar bungām bruņotos un A sektoru okupējušos cilvēkus, bet man patika un jāsāk biežāk iet uz spēlēm.

Tas arī viss šovakar, manu dārgo lasītāj!

Šodien neko negribas dzirdēt, redzēt un lasīt. Nezinu, kam vairs ticēt. Ka vēl sev nesamelojos. Gribēju pārbaudīt, cik tad maksā prieciņš draugu pārvērst dārzenī… dabūju ierīt. Lai gan burkāni man nesmādē. Būs jau labi. Sakodīšu zobus, ielīdīšu stūrī un ar lielām, lūdzošām acīm vērošu kalendāru, lai ar šampanieša korķa blieziena varētu sagaidīt 2. aprīli, kad viss būs garām, un visi draugos burkāna vietā varēs vērot manu skaisto ģīmi. :D

Ļoti iepatikās Taustiņklabekļa pievēršanās peļņai ar reklāmām. Seksīgas, mūsdienīgas, košas un brīnišķīgas reklāmiņas. Nevaru sagaidīt, kad manu blogu pārņems šāds eglīšu rotājums …NOT :D Have a nice day!

P.S. Man vienīgajam mati aug kā sēnes pēc lietus? Drīz jau no frizieriem neērti paliks.