Kā mēs braucām Paulu lūkoties
Vakar beidzot novembrī iegādātajām biļetēm bija pielietojums. Respektīvi, devāmies Paul Van Dyk apskatīt un uzklausīt.
Uz Rīgu atbraucām ātrāk, iegājām Spicē, izķemmējām veikalus, gardi paēdām “Lido” barību. Pēc tam, gaidot šoferi, Bowlero centrā paniekojāmies ar gaisa hokeju, bet tā niekojāmies, ka ķermenis sāka izdalīt šķidrumu, lai dzesētos. Un kad šoferis bija klāt, devāmies to arēnu meklēt. Patiesībā diezgan interesanti Rīgā pa tumsu kaut ko meklēt, it īpaši, ja to Rīgu nemaz nepārzin’.
Pēc sekmīga galarezultāta, kad jau stāvējām arēnas stāvvietā, varējām atdoties līdzpaņemtajam Užavas izlejamam alum, ko ar baudu turpat arī malkojām. Ap 20:30 devāmies iekšā.
Viss vakars mums sastāvēja praktiski no 3 darbībām – dejojam, ejam pačurāt, nopērkam alu. Un tā šis cikls atkārtojās vairākas reizes.
Tagad ķeramies pie Paula. Neesmu gan liels viņa daiļrades cienītājs, bet ja jau pasaules mēroga dīdžejs viesojas pie mums, tad iespēju garām nedrīkstēja laist. Mūzika kā jau mūzika, tik kraties līdzi pūlim. Kājas nenormāli sāpēja jau pēc pāris stundām un plkst. 3:00 jau bija galējais punkts, kad vairs nostāvēt nevarēja. Tad arī radās lielā doma braukt mājās. Statoilā paķērām karstsuņus un aidā uz mājām ar domām par nākamo pasākumu 30. maijā @ Ogres Estrāde, respektīvi, kad ATB atkal spridzinās savus hītus.
Kopumā labs pasākums, laba mūzika, labs izdejojiens. Vienīgi nepatika tās entās pudeļu kaudzes zem kājām. Galīgi ētikas cilvēkiem nav. Pašiem laikam prieks pa sūdiem staigāt.