Guļu un domāju par pasauliskām lietām. Vispār man patīk daudz domāt, un tas man ir liels mīnuss, jo pārāk daudz domāju un pārāk maz daru. Iespējams, ka esmu jau daudz svarīgu lietu un iespēju palaidis garām šī skarbā un nesaudzīgā netikuma dēļ, bet nav jau vērts gausties, jāpaceļ augstu galva, jāpasaka: -Pats vainīgs, jefiņ! – un jāskatās uz priekšu.

Šoreiz manā groziņā ir tēma par cilvēku un viņa atrašanās vietu, ejot laikam. Pārāk stulbi jau skan, bet turpmāk viss būs ļoti vienkārši un primitīvi kā pliks tarzāns liānā. Ir tā, ka esmu reizē sajūsmā un dziļā neizpratnē, kā vēl pirms dažiem gadu desmitiem cilvēce varēja iztikt, pirmkārt, jau bez mobilā telefona. Tas ir apmēram tā, ka, izejot no mājās, tu teorētiski pazūdi jeb esi pieejams tikai tiem, kas tev ir apkārt nelielā redzamības un dzirdamības rādiusā. Un tas uzreiz sarežģī tik daudz lietu, ka bail domāt, ka kaut kas tāds maz bijis. Ko ēdīsim vakariņās? Cikos šodien būsi mājās? Cik tālu esi ticis? Kāpēc atskaite nav atnākusi? Kādas krāsas biksītes tev patika? Īsts plānotājs un laika ekonomists ir mobilais aparāts. Super! Dodu trešo vietu pēc velosipēda un bumbas (to, kuru mētā un spārda) izgudrošanas.

Un vēl man patīk sociālie tīkli. Kāpēc? Jo tu tik vienkārši nevari pazaudēt draugu. Piemēram, pirms daudzpadsmit gadiem bija tā, ka, beidzot skolu vai studijas, nereti katrs aiziet savu ceļu, apprecas, maina uzvārdu un senajiem cīņubiedriem kļūst grūti pieejams. Un tad tu atceries, ka bija tev studiju laikos viens tāds foršs čoms, ar kuru baļlukos podus gāzāt un meitās gājāt. Un tad saulainā vasaras dienā, ravējot biešu vagas, tu atceries: -Vells, kur viņš ir tagad? Kā, lai atrod? Ko lai paņem zacenei? Lūk, skarbā problēma! Pārceļamies uz mūsdienām. Žviukc! Kur problēmu? Nav problēmu. Ir tā, ka -’klik‘ – viens klikšķis, un neviens nekur nav pazudis. Joprojām komūna turas kopā. Un tas ir tāds pluss, ka nav jāskraida pa pasauli, zīlējot kāda indivīda atrašanās vietu, bet viss ir rokas stiepiena attālumā, pat tas ir skarbi teikts, jo viss ir pirksta stiepiena attālumā. Un tas man tīk.

Rokoties pa simtiem manā datorā esošo mapju un cenšoties palikt pie skaidrā saprāta, ievedot tur beidzot kaut nelielu kārtību, atradu .doc failu ar nosaukumu paliidziibas mekleejums. Ielūkojos iekšā un atkal smaids līdz ausīm.

Paklau! Vai kāds nezina, man baisi vajadzīgs termogravitacionālais astrolabs ar vertikāli konvertējošo uzstādīšanu un ar paralēlo dispersā modusa komponenti, turklāt – fāziskās histerēzes empīriskais fons NEDRĪKST pārsniegt Zolā līknes paralakses polaritāti, bet fāzes plaknē harmoniskajam oscilatoram jāievēro Runges-Knuta likums. Tai pašā laikā staru savērsumam pilnās difrakcijas zonā jāsastāda VAIRĀK nekā 3% no kvantu polarizācijas atomu lāmenā… tas ir baisi svarīgi, es visur jautāju, kam bija, tie saka, ka jau kādam atdevuši, bet man vajag STEIDZAMI, kaut vai uz neilgu laiku, pāris dienām, pēc tam atdošu, tik tiešām!!!

Vienīgi tagad gribētos uzzināt vai tiešām tekstā pastāv loģika, vai arī talkā ņemti dažādākie fizikas termini un vienkārši līmeti kopā. :D

Nebiju mājās, tā kā te arī kādu laiku nekas nebija. Jo starp mājām un blogu pastāv milzīga mijiedarbība.

Biju apciemot radus un sakopot bijušos cīņubiedrus (ar kuriem savulaik gāzām zinību kalnus) vienkopus. Baigais prieks bija atkaltikšanās sajūta. Daži labi indivīdi nebija redzēti diezgan lielu laikaposmu. Pasākuma niansēs neiedziļināšos, jo visiem tāpat zināms, kas notiek pirtsveidīgajos saietos. Sex, drugs & rock ‘n’ roll. Just fun! Ar bloga palīdzību gribu teikt senkjū tiem, kas ieradās. Gan vēl uzrīkosim ko līdzīgu, tikai mierīgākās noskaņās. :D

Pie reizes pieminēšu, ka gribu redzēt atskaiti par katru izterēto santīmu, kas iegūts no ceļa nodokļa, jo nācās izbaudīt vienkārši katastrofālu ceļa segumu, ko patiesībā vairs nevar nosaukt par segumu, bet bedrīšu izstādi. Neiedomājams daudzums bedrīšu. Formu – dziļumu un lielumu – apbrīnojama daudzveidība. Un tas viss posmā Grobiņa – Priekule. Goda vārds, bail paliek tur braukt.

Iepatikās sekot līdzi 45dienas.wordpress.com projektam. Jāsaka gan, ka 45 dienas bez grādīgās dziras ir gaužām maz. Pusgads jau būtu OK, bet ko nu mocīsim latviešu jaunatni. Ideja nav slikta, galvenais aktieris aktīvs un jestrs zellis, video gan tādi neregulāri, bet nu jau būšot viss uzdevumu augstumos. Ko lai saka? Priekā!

Gribēju vēl kaut ko uzrakstīt, bet aizmirsu.

Kādu laiku jau mūsu, t.i., Latvijas interneta vidē apgrozās projekts – sesx.lv. Sen jau vajadzēja kādu latvisku citātu krātuvi, labi, ka kādam tas beidzot arī ir ienācis prātā. Par ko es gribu runāt? Ne par šo lapu. Jā, tā ir vienkārša, pārredzama un praktiska. Cepums no manis par logo. Bet palasot šos dažpadsmit ierakstus, kas jau tur ir, jāsaķer galva (tikai mieru, ar humoru latviešiem viss ir baigi labi), jo latviešu valoda interneta vidē ir katastrofāla. Tiešām žēl paliek, skatoties, ka valoda ir modificēta n-tajos variantos. Katrs raksta kā vien ienāk prātā. Smieklīgi, ka mēs tik un tā viens otru saprotam. Katrs jau dara, kā ērtāk, bet tomēr runa ir par visprimārāko cieņu pret valodu. Neticu, ka ir grūti atrast garumzīmi un tikpat absurdi neticu, ka mums mājās ir aizvēsturiski lampu datori, kuriem vienkārši tastatūras nav. Par interpunkciju vispār aizmirstam, šķiet, ka skolā to jau sen vairs nemāca. Tā teikt, ekonomējam, lai skolotājām algas varētu palielināt. Žēl, ka jaunā informācijas apmaiņa reizē kropļo valodu. Ko es saskatu nākotnē? Nebūs nākotnes. Viss paliks vecajās sliedēs. Katram latvietim pa savai valodai!

Šodien pamatīgi dabūju pasvīst. Sākšu ar to, ka nesen iegādātā lielformāta kalkulatora Asus Eeepc dēļ izdomāju, ka, sēdēt uz poda ir gaužām garlaicīgi, tāpēc piepirku Wireless rūteri un nu varu sērfot visā dzīvoklī uz nebēdu. Bet ne par to ir šis stāsts. Pamodos šorīt (jā, plkst. 12:00 man vēl ir rīts) un izdomāju, ka vajag pārbaudīt manam Asusam atjauninājumus (updates). Ieejam Settings -> Add/Remove Software un pagaidām, kad viss tiek ielādēts. Nu es ņemos instalēt visu pēc kārtas. Tieku līdz BIOS apdeitiem un, neko ļaunu nenojauzdams, stutēju tos virsū. Restartējos. Un, bladāc … Starting System logs ir manā priekšā un vairāk nekur netieku. Foršā Tante Google nepalīdz. Arī BIOS izrakņāšana bez rezultātiem. ;( Sašutums par savu stulbo vēlmi aiztikt BIOS atjauninājumus, izmisums par tālāko kalkulatora likteni. Un tad pamodās Tante Google. Viņa ir mans saules stariņš šajā putekļaini pelēcīgajā dienā. “Taisi System Recovery,” viņa saka. Un  es ar slaidu vēzienu paspaidu F9 un nu esmu atkal uz viļņa. Noslauku pēdējās sviedru lāses no pieres un dzīvoju tālāk.

P.S. Draugos ieraudzīju, ka varot iepērties ar pūpoliem.  Kārtīga komercijas bomba ir šis portāls. Tas vairs nav smieklīgi.

Ziniet, ko ir sasodīti grūti darīt? Mācīties, ja domas jau brīvlaikā uz pilnu nebēdu dzīvojas. Un rezultātā sistemātiskas mācīšanās vietā rodas tikai špikeru papīrīši. Gribas izklaidēties. Tā jau piektdienas un sestdienas (nereti arī ceturtdienas) tiek pavadītas aktīvā gaisotnē, bet, redz, vēl man vajag. Rezultātā tapa ideja savākt bijušos klasesbiedrus vienuviet. Datums nostādīts, ziņas izsūtītas, atliek ar nepacietību gaidīt sen neredzētās sejas, pārmīt sakrājušos vārdus un iznīcināt veikalu alkohola iekrājumus.

Eh, gan tikšu pāri savai hroniskajai vājībai.

P.S. Gribētos uzrakstīt arī kaut ko par “Blogu ķidāšanu” un “Sociālajiem tīkliem”, bet jūtu, ka nav vērts, jo tā jau ažiotāža liela, un mans necilais viedoklis, lai paliek kā noslēpums.

Pierādījums tam, ka mums ļoti vajag to vietu Monopola laukumā.

TVNET

Zinu, ir nakts un veselīgi būtu jau gulēt, bet atradu ko tādu, ar ko nevarēju nepadalīties, kamēr vēl prieks sirdī milzīgs.

Tas ir PicLens. Tava internetbrauzera plugins, ar kuru tu jaunā, stilīgā, seksīgā jeb vienā vārdā trīsdimensionālā veidā vari apskatīt bildes iekš Googles, Flickr, Yahoo, Picasa, Facebook u.t.t.

Spied uz bildes, lai palielinātu.

Jā, man tāds ir! Būšu ļoti nekaunīgi īss.

Plusi (+)

• Visurbāžams (portatīvs vārda vistiešākajā nozīmē)
• Viegliņš (nu 900 grami nav smagums)
• Linux (nevajag aprobežoties tikai ar Microsoft produktiem)
• Pieslēgvietas (ir viss, ko vajag, vēl tik S-video varēja vēlēties)
• Lielisks palīgs (liels un advancēts kalkulators)
• Wireless (mmm… nost ar vadiem)

Mīnusi (-)

• 7 collas (nepatīkami horizontāli staipīt ekrānu)
• Baterijas kapacitāte (varētu vēlēties vairāk)
• Nav g++ kompilatora (ļoti noderētu mācībās)
• Lielās ikonas (nesimpatizē)

Es negribu būt rupjš, goda vārds, šī vārdu kopa ir tā, par ko ir vērts parunāt. Lai man piedod visas latviešu valodas skolotājas, ka es te tā bļaustos ar rupjībām. Bet sākumā pieņemsim, ka šie vārdi ir normāli, literāri un pavisam sadzīviski. Iztiksim bez cenzūras, jo tā šoreiz būtu nevietā. Redziet, lai cilvēks spētu konkretizēt savas emocijas no plašās emociju gammas, daudz nevajag. Pietiek ar vārdiem – ej dirst! Situācija ar izbrīnu – ej tu dirst, kā tā var?! Situācija ar nosodījumu – ej dirst, es tā nedarītu! Situācija ar prieku – ej tu dirst, cik forši! Situācija ar dusmām – ej dirst, saprati?!

Ko es ar šo gribēju teikt? Iesākumā pateikšu, ka slims neesmu un sadzēries arī ne. Tātad tā vietā, lai mēs spļaudītos apkārt ar kaimiņu бли*, бля** un пиз***, kā arī amerikāniskajiem fuck paveidiem, mēs lieliski varam izmantot savu skanīgo un universālo – “ej dirst!”.

Šis ieraksts jebkurā gadījumā nav jāuztver pārāk nopietni, tāpēc ievērosim arī ētikas normas un sabiedriskās vietās nevienu nesūtīsim uz labierīcībām, vēl jo vairāk, ja tādu tuvumā nav.