Pievēršamies fiziskām aktivitātēm
Lielā mērā tieši Onkuļa spēja īstajā laikā pateikt īstos vārdus uzvedināja mani uz domu, ka, vells parāvis, vajag paskriet. Jā, jūtos pavisam ierūsējis, bet es taču esmu pavisam jauns čalis, un tas nekam neder, ja no 24 stundām diennaktī, kas mums ir dotas, tu 12 stundas pavadi sēžot. Baisi. Tāpēc ir dzimusi šīgada pagaidām ģeniālākā doma – paskriet. Zinu, ka ir jau kolēģis, kurš ir stipri līdzīgās domās ar mani. Tātad skriet man vienam nevajadzēs.
25. Februāris, 2008 plkst. 21:28
Pa vasaru tika rūpīgi skrieti 5-6 km gandrīz katru vakaru, bet ar skolas sākšanos kaut kā atmetās. Vajadzētu jau atsākt, bet nav īsti laika un nesanāk piespiesties.
Lai veicas!
25. Februāris, 2008 plkst. 23:14
Pa vasaru tā situācija ir mazliet citādāka. Tad nav laika ierūsēt, jo diezgan regulāri sanāk spēkus atstāt pludmalē vai kāda ezera krastā, vai arī futbola zālienā, vai strītbola laukumā.
Paldies. Centīšos sevi nepievilt. :)
28. Februāris, 2008 plkst. 14:30
manā handbola sezonā šobrīd spēļu pauze. tagad fizisko dzen. negribētu būt manā vietā, katru dienu svari gandrīz stundu, skriešanas.. izrāvieni brr
28. Februāris, 2008 plkst. 23:12
Nē, savulaik ir izbaudīts, futbolam trenējoties. Galīgi vairs nav pa prātam. :D