Prātojumi par 2 mēnešiem emuāru vidē
Atcerējos, ka šodien blogam, sorry, emuāram aprit 2 mēneši. Es zinu, ka sen vairs nav stilīgi rakstīt par blogošanu, bet nevaru turēties savai gribai pretīm, tāpēc ir nepieciešamība padalīties nelielajos iespaidos par vidi, kurā esmu iepinies un kurā uzturos jau otro mēnesi.
Blogot nemaz nav sarežģīti, bet pareizi blogot emuārēt vairs nav kā sīkajam konču atņemt. Esmu novērojis, ka latvieši ir interesanti cilvēki, jo apjomīgie raksti viņus kaut kā nepavelk, taču mazie tiek nolipināti ar komentāriem pēc pilnas programmas. Es to nesaku tikai no sava bloga puses, esmu to novērojis vairākās ievērības cienīgās interneta dienasgrāmatās. Ticu, ka ar laiku mēs visi pieradīsim pie tā un priecāsimies par kārtējiem lielajiem rakstiem. Starp citu, nuclearsecrets.wordpress.com blogam novēlu saules mūžu, tik tiešām ir iespaids, ka esi kaut ko vērtīgu izlasījis.
Tad vēl tāds jauks secinājums, kā iegūt labu apmeklētību, respektīvi, vajag īstajā laikā būt īstajā vietā. Mans raksts “Linkin Park” Rīgā sanāca tāds normāls spridzeklis. Joprojām katru dienu vismaz 5 cilvēki iegriežas lapā, Googlē uzrokot šo ierakstu.
Sākumā rakstīju, ka gribēju blogu, jo visiem tāds ir. Sava daļa taisnības tajā, protams, saglabājas, bet tas ne būt nebija noteicošais iemesls. Savulaik bija doma iet studēt žurnalistiku, bet pēc kāda TV raidījuma, tā tika brutāli izsviesta pa logu ārā, jo redzēju, ka neesmu tam piemērots. Žurnālistika nav darbs, tā ir dzīve. Un tas mani nemaz nesajūsmināja. Vienubrīd rakstīju rakstus nelielai reģionālajai avīzei, bet liela daļa no tiem nebija pārāk nopietni, turklāt spēcīgi pietrūka laika, lai regulāri kaut ko uzrakstītu. Bet savu kapeiku nopelnīju, turklāt dzirdēju, ka cilvēkiem bija interesanti palasīt. Ar šo es gribēju teikt, ka blogošana vien tā pati žurnālistika ir, tikai piezemētākā formā. Tu te esi pats sev redaktors, autors, korektors u.t.t. Un negribējās man pavisam pazaudēt iesākto, tāpēc arī esmu te.
11. Februāris, 2008 plkst. 17:20
Paldies par laba vēlējumiem :) Komentāru trūkumu es īpaši nepārdzīvoju: lai arī pārlieku daudz nekomentē, tomēr lasa, kas jau arī ir galvenais. Man šķiet, ka tas tāpēc, ka īsam postam uzrakstīt komentāru ir vieglāk: piemēram, ja uzraksti, ka jaunais nekur.lv dizains reāli sūkā, nav grūti pierakstīt klāt “Tas toč, reāli iesūkā” vai “Autor, tu esi lohs, dizains spārda”. Ja blogā ir pagaŗš, argumentēts raksts, tad roka neceļas rakstīt elementārus, īpaši nepamatotus komentārus. Bet argumentētus izdomāt slinkums/nav laika/negribas.
Par apmeklētību īsti nepiekritīšu. Man šķiet, ka svarīgāk skatīties, cik cilvēku lasa arī citus rakstus un pēc tam nāk atkal. Ja tu uzrakstīsi īsto ziņu īstajā laikā, tos dažus teikumus gan cilvēki izlasīs, bet daudzi no viņiem tūliņ aizies prom. Vismaz es noteikti eju prom — manu uzmanību piesaista ziņa, nevis blogs, kur tā publicēta. Bet tad, ja es izlasu kādu interesantu rakstu, es ar prieku palasīšu arī vairāk. Vārdu sakot, mans ieteikums — rakstīt pārdomāti un labi, un tad jau arī lasīs. Ceru, ka man pašam sanāk :)
11. Februāris, 2008 plkst. 18:31
Paldies par apgaismību. :)
Par apmeklētību tomēr vairāk rakstīju ar ironiju. Jo ticu, ka 80%, kas tieši iegriežas šeit tā raksta dēļ, nemaz nezina, kas ir blogs, un kādiem mērķiem tas paredzēts. Protams, prieks nekāds nav no tā, ka viņš izlasa, ka, redz, Rīgā būs “Linkin Park”, jo tas tomēr kalpo kā īsi informatīvs materiāls.