Grāmatas šodienā
Pēdējā laikā man aktuāla kļuvusi tēma par grāmatām. Nē, rakstīt tās neesmu sācis! Nezinu, kas ar mani notiek un no kurienes nāk maģiskie spēki, kas mani kontrolē, bet gribas palasīt kādu grāmatu. Nopietni. Laikam tāpēc, ka šajā sakarā esmu, maigi sakot, pamatīgi grēkojis. Vienīgā grāmata, ko ar baudījumu izlasīju, bija Dena Brauna megagrāvējs “Da Vinči kods”, kuru (pat pie labākās gribas) par pārāk nopietnu literatūru nevaram uzskatīt. Pārējās, ja arī tikai izlasītas, tad tikai principa pēc. Lai arī padevās skolā tā literatūra, tomēr grāmatas neiemīleju, lai arī, cik absurdi tas izklausītos, jo kas gan literatūra ir bez grāmatām.
Skolā ar to obligāto literatūru ir visai piņķerīgi. Protams, tie papīra gabali smukajos vākos ir vērtība, tāpat kā matemātikas uzdevumi, jo tas taču attīsta domāšanu, pilnveido tevi no visām malām. Bet nevar jau cilvēku piespiest izlasīt kādu daiļdarbu, ja grāmatas saturs nu nepavisam neaizrauj. Lasīt tikai tāpēc, ka vajag? Manuprāt, bezjēdzīgi, jo parasti tad prātā paliek labi, ja 10% no izlasītā. Nav jau tā, ka grāmatas esmu maz lasījis, bet pieredzes saku, ka nevaru palasīt kaut kādu romānu, kur darbība notiek 20. gs. 30. gados kādā dziļā lauku ciemā un kurā visas lietas grozas ap 2 cilvēku mīlas problēmām. Es zinu, kā tā noteikti ir bagātīga literatūra, ar daudzām pamācībām, ar savu variāciju par lietu kārtību, ar citādu filozofisko dzīves uztveri, bet mūsdienu cilvēkam tā mēdz būt diezgan mulsinoša. Un vēl, turpinot vārīties par tēmu, piemēram, tādi literatūras virzieni, kā dadaisms, vispār ir bērnu spēles, turklāt to māca vidusskolā. It kā jau labi, ka cilvēki nepakļaujas standartiem, izmēģina revolucionāras idejas, bet šis tomēr man nav saprotams, jo, lai izprastu kādu dadaisma stilā ieturētu daiļdarbu, ir jābūt tikpat ķertam, kā tā autoram. Labi, tas īsumā par skolu.
Nākamā mana slimā rindkopa būs par grāmatas vērtību šodien. Es teiktu, ka jaunu cilvēku acīs tā vispār ir niecīga, ja vispār ir iespējams starp alkohola, naudas un smēķu siluetiem to saskatīt. Bet neturpināsim tik skarbi. Daudzos gadījumos problēma sākas apmēram tā: – Es kādreiz lasīju daudz grāmatu, bet tad man pieslēdza internetu. Un pasakiet, ka tā nav? Internets ir foršs, bet riebīgs. Tas rij laiku nenormālos apmēros ar nenormāli siekalainu muti. Diez kā būtu, ja visi tie datori/serveri, uz kuriem glabājas informācija pēkšņi pārstātu darboties? Un visi būtu ievērojuši principu, ka īsti vīri backup’u netaisa. Čuš! Uhtī, manuprāt, bibliotēkas otrādi apgrieztos! Internets nenoliedzami ir iespēju zeme, nē, vide, bet aizvietot taustāmus objektus tas nevar. Un grāmatai tas ir viens plusiņš. Tu dzirdi lapu čaukstoņu, tu sajūti to, tai pieskaroties, tu redzi un lasi. Tur tas prieks un vērtība slēpjas, ka grāmata nesastāv tikai no nullēm un vieniniekiem, tās daudzpusība ir primitīva, bet patiesa, un vairums jau šodien par to nepadomā.
Šodien nobeigumā par savu apņemšanos, jo Alfrēds Pumpis ir iedvesmojies. Parādījusies spēcīga griba un slāpes pēc lasāmvielas. Gribas kaut ko mūsdienīgu, nepārspīlētu, zinātnisku un visnotaļ saistošu. Tātad rīt eju uz bibliotēku, apzinoties, ka tas nav stilīgi [punkts]
11. Februāris, 2008 plkst. 17:32
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka obligātās literātūras jēdzienu ieviesa ļaunie komūnisti, lai izraisītu latviešos riebumu pret viņu nācionālo kultūru. Apskatieties, kas tur ir: satriecoši izcili darbi, piemēram, Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”, Veidenbauma dzejoļi, Priedes lugas. Bet tas, ka tas jālasa obligāti, ar piespiešanos, daudziem iedveš riebumu un nepatiku. Tā notiek: ja gribi, lai cilvēki kaut ko sāk nīst, liec viņiem to darīt. Obligātā literātūra to izdara izcili.
Un, saprotams, es nekādi nenosodu to, ka tevi neinteresē grāmatas par 20. gadsimta 30. gadiem. Patīk/nepatīk ir dziļi individuālas lietas, nekādi nevar piespiesties, lai patiktu. Tomēr no savas pieredzes saku: tas fons ir pavisam mazsvarīgs, cilvēki jau nemainās. Tas ir līdzīgi kā ar “Dogvilu”: dekorācijas tai filmai ir stipri savdabīgas, bet pēc pārdesmit minūtēm to aizmirst — stāsts jau nav par dekorācijām, stāsts ir par cilvēkiem — un tie ir pavisam īsti.
11. Februāris, 2008 plkst. 22:02
Starp citu, nezināju, ka skolās tagad māca par dadaismu. Skumji, ka nepaskaidro, kāda tad dadai bija nozīme un kāpēc par to tagad runā. Jebkuŗu mākslas darbu var vērtēt gan pēc tā, cik izcils sava virziena pārstāvis tas bijis, gan pēc tā, kāda bijusi tā vērtība kā precedentam. Nu lūk, dada ir ievērojama tieši kā precedents. Pirms dadas literatūra un māksla bija stipri citādāka, un tieši dada stāvēja pie mūsdienu mākslas un kultūras šūpuļa. Kaut vai par piemēru: līdz pat dadai Eiropas kultūra aplam baidījās no tukšuma. Apskati 19. gadsimta reklāmas: viss piebāzts līdz nemaņai. Un tagad salīdzini ar mūsdienām, kur tukšums ir bezmaz vai pašmērķis.
Starp citu, ķerti viņi nebija. Ķerta bija tā pasaule, kur viņi dzīvoja — 1. pasaules kaŗš bija tāda elles mašīna, kas mums pat sapņos nerādās.
12. Februāris, 2008 plkst. 16:41
Nu labi. Bija iemesls izvērsties šim stilam, bet kā lai, piemēram, vienkāršam, mākslu nepārzinošam cilvēkam ieskaidro, ka, lūk, šis –
________________________
________________________
________________________
________________________
– ir mans dzejolis un ka tas daudz pastāsta?