Pēdējā laikā man aktuāla kļuvusi tēma par grāmatām. Nē, rakstīt tās neesmu sācis! Nezinu, kas ar mani notiek un no kurienes nāk maģiskie spēki, kas mani kontrolē, bet gribas palasīt kādu grāmatu. Nopietni. Laikam tāpēc, ka šajā sakarā esmu, maigi sakot, pamatīgi grēkojis. Vienīgā grāmata, ko ar baudījumu izlasīju, bija Dena Brauna megagrāvējs “Da Vinči kods”, kuru (pat pie labākās gribas) par pārāk nopietnu literatūru nevaram uzskatīt. Pārējās, ja arī tikai izlasītas, tad tikai principa pēc. Lai arī padevās skolā tā literatūra, tomēr grāmatas neiemīleju, lai arī, cik absurdi tas izklausītos, jo kas gan literatūra ir bez grāmatām.
Skolā ar to obligāto literatūru ir visai piņķerīgi. Protams, tie papīra gabali smukajos vākos ir vērtība, tāpat kā matemātikas uzdevumi, jo tas taču attīsta domāšanu, pilnveido tevi no visām malām. Bet nevar jau cilvēku piespiest izlasīt kādu daiļdarbu, ja grāmatas saturs nu nepavisam neaizrauj. Lasīt tikai tāpēc, ka vajag? Manuprāt, bezjēdzīgi, jo parasti tad prātā paliek labi, ja 10% no izlasītā. Nav jau tā, ka grāmatas esmu maz lasījis, bet pieredzes saku, ka nevaru palasīt kaut kādu romānu, kur darbība notiek 20. gs. 30. gados kādā dziļā lauku ciemā un kurā visas lietas grozas ap 2 cilvēku mīlas problēmām. Es zinu, kā tā noteikti ir bagātīga literatūra, ar daudzām pamācībām, ar savu variāciju par lietu kārtību, ar citādu filozofisko dzīves uztveri, bet mūsdienu cilvēkam tā mēdz būt diezgan mulsinoša. Un vēl, turpinot vārīties par tēmu, piemēram, tādi literatūras virzieni, kā dadaisms, vispār ir bērnu spēles, turklāt to māca vidusskolā. It kā jau labi, ka cilvēki nepakļaujas standartiem, izmēģina revolucionāras idejas, bet šis tomēr man nav saprotams, jo, lai izprastu kādu dadaisma stilā ieturētu daiļdarbu, ir jābūt tikpat ķertam, kā tā autoram. Labi, tas īsumā par skolu.
Nākamā mana slimā rindkopa būs par grāmatas vērtību šodien. Es teiktu, ka jaunu cilvēku acīs tā vispār ir niecīga, ja vispār ir iespējams starp alkohola, naudas un smēķu siluetiem to saskatīt. Bet neturpināsim tik skarbi. Daudzos gadījumos problēma sākas apmēram tā: – Es kādreiz lasīju daudz grāmatu, bet tad man pieslēdza internetu. Un pasakiet, ka tā nav? Internets ir foršs, bet riebīgs. Tas rij laiku nenormālos apmēros ar nenormāli siekalainu muti. Diez kā būtu, ja visi tie datori/serveri, uz kuriem glabājas informācija pēkšņi pārstātu darboties? Un visi būtu ievērojuši principu, ka īsti vīri backup’u netaisa. Čuš! Uhtī, manuprāt, bibliotēkas otrādi apgrieztos! Internets nenoliedzami ir iespēju zeme, nē, vide, bet aizvietot taustāmus objektus tas nevar. Un grāmatai tas ir viens plusiņš. Tu dzirdi lapu čaukstoņu, tu sajūti to, tai pieskaroties, tu redzi un lasi. Tur tas prieks un vērtība slēpjas, ka grāmata nesastāv tikai no nullēm un vieniniekiem, tās daudzpusība ir primitīva, bet patiesa, un vairums jau šodien par to nepadomā.
Šodien nobeigumā par savu apņemšanos, jo Alfrēds Pumpis ir iedvesmojies. Parādījusies spēcīga griba un slāpes pēc lasāmvielas. Gribas kaut ko mūsdienīgu, nepārspīlētu, zinātnisku un visnotaļ saistošu. Tātad rīt eju uz bibliotēku, apzinoties, ka tas nav stilīgi [punkts]
