Pievēršamies fiziskām aktivitātēm

Pirmdiena, 25. Februāris, 2008

Lielā mērā tieši Onkuļa spēja īstajā laikā pateikt īstos vārdus uzvedināja mani uz domu, ka, vells parāvis, vajag paskriet. Jā, jūtos pavisam ierūsējis, bet es taču esmu pavisam jauns čalis, un tas nekam neder, ja no 24 stundām diennaktī, kas mums ir dotas, tu 12 stundas pavadi sēžot. Baisi. Tāpēc ir dzimusi šīgada pagaidām ģeniālākā doma – paskriet. Zinu, ka ir jau kolēģis, kurš ir stipri līdzīgās domās ar mani. Tātad skriet man vienam nevajadzēs.

Nekas nav mūžīgs…

Svētdiena, 24. Februāris, 2008

…ja nu vienīgi Dankans Makleods. Palasīju atkal kāda traka zinātnieka hipotēzi par pasaules game over un sajutos sasodīti īpatnēji, jo nekas tik tiešām nav mūžīgs. Pienāks tā diena un čuššš. Pastāvēs tikai kosmoss. Šķiet nereāli un utopiski, bet ne neiespējami. Un viss cilvēka lolojums uz šīs planētas izsprāgst kā pirdiens gaisā. Lai gan līdz tam laikam mēs (lasīt: cilvēki) jau skraidīsim pa Marsu, brauksim uz savu Mēness dāču un aizlidosim uz Jupiteru pie Eģika piedzerties. Bet neviena planēta nav mūžīga, un tā mēs (joprojām lasīt: cilvēki) kļūsim par kosmosa bēgļiem.

Skype is for fun

Ceturtdiena, 21. Februāris, 2008

[2008.02.20. 21:31:12] V****** saka: man te viena meitene saka, es šon gribēju draudzenei ierakstīt galerijā: smuka :)
bet ierakstīju: suka :)

Performance Ņujorkā

Svētdiena, 17. Februāris, 2008

Noskatījos un pat garīgais uzlabojās. Apbrīnoju cilvēkus ar kreatīvu domāšanu. Ideja: 200 cilvēkiem sasalt uz 5 minūtēm.

http://www.improveverywhere.com

[ne]plānot

Svētdiena, 17. Februāris, 2008

Ļoti nemīlu plānot. Meloju. Plānot mīlu, bet laiku plānot gan nemīlu. Bet tā nu ir sagadījies, ka esmu bez īpašas piepūles saplānojies līdz 15. martam. Turklāt ar nozīmīgiem pasākumiem. Bet ne par to.  Gribētos zināt, kāpēc nekad neizdodas pieturēties pie plānotā? Tas jau sāk palikt kaitinoši. Ja esmu kādam izstāstījis par saviem plāniem, tad uzreiz ir ‘čau’ idejai. Ja izplānoju, nevienam nesakot, tad tik un tā paliek 99%, ka nekas man nesanāks. Varbūt pārāk daudz gribu.

Sveiciens

Ceturtdiena, 14. Februāris, 2008

Lai jau būtu. Sveicinu visus Valentīndienā!

Ho ho ho!

Un pateicu to tikai tāpēc, ka kalendārā tā rakstīts. Ja būtu pieturējies principiem, tad no manis ne vārda nebūtu šajā sakarā. Kaut kā “neiespārda” šie svētki. Lai arī, cik banāls būtu šis ieraksts, novēlu patīkamu vakaru.

Zvaigžņu slimība Latvijas TV kanālos

Pirmdiena, 11. Februāris, 2008

O, šis man nav skaidrs. “Zvaigžņu lietus”, “Dejo ar zvaigzni”, “Dziedi ar zvaigzni”, “Divas zvaigznes”. Kādam trūkst izdomas vai vienkārši tas ir stilīgi?

Vēl vajag? Lūdzu:

BMW provokācija

Svētdiena, 10. Februāris, 2008

Vakar tiku piesēst pie BMW stūres. Tagad es saprotu, kāpēc bembistus sauc par atsaldētiem, idiotiem un sazin vēl kādiem zvēriem. Tā mašīna provocē. Nopietni. Pati uzprasās. Neesmu auto eksperts, bet ar BēeMWē braukt ir citādāk. Mežonīgāk. Nē, naudu tagad šai mašīnai nekrāšu. Benzīns lētāks nekļūst, tāpēc finanses neatļautu tādu uzturēt. Nu, jā, lai arī mašīna zvērīga, bet pašam tai smadzeņpodā arī pāris pelēkām šūnām vajadzētu būt, lai saprastu, ka uz ceļiem tu neesi viens un ka, lēnāk braucot, var tālāk tikt.

Prātojumi par 2 mēnešiem emuāru vidē

Ceturtdiena, 7. Februāris, 2008

Atcerējos, ka šodien blogam, sorry, emuāram aprit 2 mēneši. Es zinu, ka sen vairs nav stilīgi rakstīt par blogošanu, bet nevaru turēties savai gribai pretīm, tāpēc ir nepieciešamība padalīties nelielajos iespaidos par vidi, kurā esmu iepinies un kurā uzturos jau otro mēnesi.
Blogot nemaz nav sarežģīti, bet pareizi blogot emuārēt vairs nav kā sīkajam konču atņemt. Esmu novērojis, ka latvieši ir interesanti cilvēki, jo apjomīgie raksti viņus kaut kā nepavelk, taču mazie tiek nolipināti ar komentāriem pēc pilnas programmas. Es to nesaku tikai no sava bloga puses, esmu to novērojis vairākās ievērības cienīgās interneta dienasgrāmatās. Ticu, ka ar laiku mēs visi pieradīsim pie tā un priecāsimies par kārtējiem lielajiem rakstiem. Starp citu, nuclearsecrets.wordpress.com blogam novēlu saules mūžu, tik tiešām ir iespaids, ka esi kaut ko vērtīgu izlasījis.
Tad vēl tāds jauks secinājums, kā iegūt labu apmeklētību, respektīvi, vajag īstajā laikā būt īstajā vietā. Mans raksts “Linkin Park” Rīgā sanāca tāds normāls spridzeklis. Joprojām katru dienu vismaz 5 cilvēki iegriežas lapā, Googlē uzrokot šo ierakstu.
Sākumā rakstīju, ka gribēju blogu, jo visiem tāds ir. Sava daļa taisnības tajā, protams, saglabājas, bet tas ne būt nebija noteicošais iemesls. Savulaik bija doma iet studēt žurnalistiku, bet pēc kāda TV raidījuma, tā tika brutāli izsviesta pa logu ārā, jo redzēju, ka neesmu tam piemērots. Žurnālistika nav darbs, tā ir dzīve. Un tas mani nemaz nesajūsmināja. Vienubrīd rakstīju rakstus nelielai reģionālajai avīzei, bet liela daļa no tiem nebija pārāk nopietni, turklāt spēcīgi pietrūka laika, lai regulāri kaut ko uzrakstītu. Bet savu kapeiku nopelnīju, turklāt dzirdēju, ka cilvēkiem bija interesanti palasīt. Ar šo es gribēju teikt, ka blogošana vien tā pati žurnālistika ir, tikai piezemētākā formā. Tu te esi pats sev redaktors, autors, korektors u.t.t. Un negribējās man pavisam pazaudēt iesākto, tāpēc arī esmu te.

Grāmatas šodienā

Trešdiena, 6. Februāris, 2008

Pēdējā laikā man aktuāla kļuvusi tēma par grāmatām. Nē, rakstīt tās neesmu sācis! Nezinu, kas ar mani notiek un no kurienes nāk maģiskie spēki, kas mani kontrolē, bet gribas palasīt kādu grāmatu. Nopietni. Laikam tāpēc, ka šajā sakarā esmu, maigi sakot, pamatīgi grēkojis. Vienīgā grāmata, ko ar baudījumu izlasīju, bija Dena Brauna megagrāvējs “Da Vinči kods”, kuru (pat pie labākās gribas) par pārāk nopietnu literatūru nevaram uzskatīt. Pārējās, ja arī tikai izlasītas, tad tikai principa pēc. Lai arī padevās skolā tā literatūra, tomēr grāmatas neiemīleju, lai arī, cik absurdi tas izklausītos, jo kas gan literatūra ir bez grāmatām.

Skolā ar to obligāto literatūru ir visai piņķerīgi. Protams, tie papīra gabali smukajos vākos ir vērtība, tāpat kā matemātikas uzdevumi, jo tas taču attīsta domāšanu, pilnveido tevi no visām malām. Bet nevar jau cilvēku piespiest izlasīt kādu daiļdarbu, ja grāmatas saturs nu nepavisam neaizrauj. Lasīt tikai tāpēc, ka vajag? Manuprāt, bezjēdzīgi, jo parasti tad prātā paliek labi, ja 10% no izlasītā. Nav jau tā, ka grāmatas esmu maz lasījis, bet pieredzes saku, ka nevaru palasīt kaut kādu romānu, kur darbība notiek 20. gs. 30. gados kādā dziļā lauku ciemā un kurā visas lietas grozas ap 2 cilvēku mīlas problēmām. Es zinu, kā tā noteikti ir bagātīga literatūra, ar daudzām pamācībām, ar savu variāciju par lietu kārtību, ar citādu filozofisko dzīves uztveri, bet mūsdienu cilvēkam tā mēdz būt diezgan mulsinoša. Un vēl, turpinot vārīties par tēmu, piemēram, tādi literatūras virzieni, kā dadaisms, vispār ir bērnu spēles, turklāt to māca vidusskolā. It kā jau labi, ka cilvēki nepakļaujas standartiem, izmēģina revolucionāras idejas, bet šis tomēr man nav saprotams, jo, lai izprastu kādu dadaisma stilā ieturētu daiļdarbu, ir jābūt tikpat ķertam, kā tā autoram. Labi, tas īsumā par skolu.

Nākamā mana slimā rindkopa būs par grāmatas vērtību šodien. Es teiktu, ka jaunu cilvēku acīs tā vispār ir niecīga, ja vispār ir iespējams starp alkohola, naudas un smēķu siluetiem to saskatīt. Bet neturpināsim tik skarbi. Daudzos gadījumos problēma sākas apmēram tā: – Es kādreiz lasīju daudz grāmatu, bet tad man pieslēdza internetu. Un pasakiet, ka tā nav? Internets ir foršs, bet riebīgs. Tas rij laiku nenormālos apmēros ar nenormāli siekalainu muti. Diez kā būtu, ja visi tie datori/serveri, uz kuriem glabājas informācija pēkšņi pārstātu darboties? Un visi būtu ievērojuši principu, ka īsti vīri backup’u netaisa. Čuš! Uhtī, manuprāt, bibliotēkas otrādi apgrieztos! Internets nenoliedzami ir iespēju zeme, nē, vide, bet aizvietot taustāmus objektus tas nevar. Un grāmatai tas ir viens plusiņš. Tu dzirdi lapu čaukstoņu, tu sajūti to, tai pieskaroties, tu redzi un lasi. Tur tas prieks un vērtība slēpjas, ka grāmata nesastāv tikai no nullēm un vieniniekiem, tās daudzpusība ir primitīva, bet patiesa, un vairums jau šodien par to nepadomā.

Šodien nobeigumā par savu apņemšanos, jo Alfrēds Pumpis ir iedvesmojies. Parādījusies spēcīga griba un slāpes pēc lasāmvielas. Gribas kaut ko mūsdienīgu, nepārspīlētu, zinātnisku un visnotaļ saistošu. Tātad rīt eju uz bibliotēku, apzinoties, ka tas nav stilīgi [punkts]